Share this:

Pirmā reize, kad kopā ar Zviedru draugu (Linus) devāmies aiz polārā loka – uz Zviedrijas Lapzemi, bija 2019. gada vasarā. Kādēļ uz Zviedrijas Lapzemi un kādēļ divatā, var izlasīt 2019. gada rakstā šeit: https://martinsberzins.wordpress.com/2019/07/24/sarek-nacionalais-parks-zviedrija-2019/

Ja pagājušajā reizē sanāca nedaudz (kādus 40km) paieties pa Kungsleden (Karaļa taku), tad šoreiz plānojot maršrutu izdevās pavisam izvairīties no populārajām takām – Kungsleden un Padjelanta. Tā vietā, lai ietu pa lielajām takām, kas šoreiz būtu Padjalenta taka – no Kvikkjokk līdz Tarrelouppal (Darrelouppal mountain hut) apmēram 45km, izvēlējāmies šo posmu izlaist un lidot ar helikopteru. Tādā veidā arī ietaupot 2 dienas, kas ļaus mums vairāk laika pavadīt vietās, kuras ļoti gribam redzēt.

Īsumā, mērķis: iet pa savu izveidotu maršrutu ārpus lielajām takām, 7 dienas ar to, kas mugursomā (20kg). No Tarrelouppal līdz Suorva, mazliet virs 100km.

20.07.2021. izlidoju no Rīgas uz Stokholmu. 08:10 jau biju Stockholmā, nakts vilciens uz Murjek tikai 18:03 un Linusu satikšu tikai pie vilciena, tātad, man ir visa diena brīva. Tas ir ļoti labi, jo izdomāju, ka nopirkšu vēl labākas lietus bikses un papildus Gore-Tex kārtu rokām. Atceroties 2019. gada laika apstākļus Sarekā un redzot laika progzonē, ka dienās, kad iesim cauri Sarekam nerāda nevienu dienu bez lietus – tieši pretēji, prognozē, ka būs arī sniegs, man šķiet, ka ir pēdējais brīdis padomāt par vēl izturīgāku lietus apģērbu. Jaku jau iegādājos pirms pāris nedēļām Chamonix, vēl vajag arī bikses. Vecais lietus apģērbs ir ok, bet, ja līst 4 dienas pēc kārtas, tad ir problēmas. Par to, kāds apģērbs un aprīkojums man ir šobrīd (manuprāt, labākais, ko šobrīd var atrast), var atrast zemāk – sadaļā “aprīkojums”.

Linusu satieku ap 17:45 pie vilciena. Super ir atkal satikties, jo dzīvajā neesam tikušies kopš 2019. gada Sarek piedzīvojuma.

Tā kā arī Zviedrijā ir izbraukšanas ierobežojumi, arī Zviedri daudz ceļo paši pa savu zemi, kas rada problēmas ar vietējo vilcienu biļešu iegādi. Biļetes iegādāties var, bet ne vienmēr to, kas ir vajadzīgs. Tā kā mēs diez gan vēlu sākām plānot šo braucienu, tad virzienā uz Lapzemi šoreiz nakts vilcienā mums nav vietu guļamvagonā, kas nozīmē, ka visu nakti, visu braucienu (12h 54min) būs jābrauc un arī jāguļ sēžot. Par laimi, atpakaļceļam mums izdevās dabūt biļetes guļamvagonā.

Pirmā diena. 21.07.2021.

Nezinu kāpēc, bet vilciens brauca lēnāk un stacijā Murjek (viena pietura pirms Gällivare, kur kāpām ārā 2019. gadā) pienāca 30 minūtes vēlāk. Tas nekas, jo autobuss uz Kvikkjokk atiet 08:00.

4 stundas autobusā un plkst. 12:00 esam klāt nelielā ciematiņā Kvikkjokk, kas ir daudzu staigātāju mērķis – kā starta vai finiša vieta, lai ietu pa Kungsleden vai Padjelanta taku. Šī ir arī vieta, no kurienes izlido helikopters uz dažādām vietām, bet var arī izvēlēties savu vietu, kur lidot vai arī esošā maršrutā izkāpt kaut kur pa vidu, kas ir mūsu izvēlētais variants. Lidosim ar helikopteru no Kvikkjokk uz Staloluokta, bet izkāpsim apmēram pusceļā, vietā, kas saucas Tarreluoppal.

Helikopteris izlido plkst. 13:00, līdz ar to, mums ir laiks pārģērbties un sagatavoties šīs dienas gājienam, arī vējš ceļas un lietus sāk līt. Viss kā vajag!

Izlidojam precīzi plkst. 13:00. Ir spēcīgs vējš, lietus arī līst. Parasti helikopters lidojot pāri kalniem, bet dēļ stiprā vēja helikopters lido diez gan zemu cauri ielejai. Purina un šūpo, bet īsti bailīgi nav. Tā kā lidojam zemu, var labi redzēt ieleju, pa kādai vientuļai būdiņai upes krastā.

Apmēram 30 minūtes un mūs izlaiž Tarreluoppal.

No vietas, kur izlaida no helikoptera pagājāmies apmēram 800m līdz Darrelouppal mountain hut, kur satikām vīrieti, kurš ar savu sievu un bērniem šeit saimniekos pāris nedēļas (saimnieki mainās ik pa dažām nedēļām). Viņš teica, ka pagājušajā nedēļā šeit esot bijis +25 grādi, cilvēki peldējušies kalnu upēs utt., bet tagad ir traks vējš, lietus un labi ja +8 grādi. Darrelouppal mountain hut ir vieta, kur patverties kādā no namiņiem (5 laikam bija). Saimnieks izstāstīja, ka vienā no namiņiem ir kāds 80 gadus vecs kungs, kurš varētu mums pastāstīt kaut ko vairāk par šo apvidu. Aizgājām uz namiņu pie vecā kunga, kurš galīgi neizskatījās 80 gadus vecs. Viņš esot gājis virzienā, kur plānojam iet mēs, jo apmēram 21km no Darreloupal kalnos ir maza baznīciņa, kurā reizi gadā notiek dievkalpojums un tieši šajā nedēļas nogalē būšot dievkalpojums, uz kuru viņš bija plānojis iet. Nogājis ap 18km un esot sākušies ļoti slikti laika apstākļi, viņš vienu dienu teltī nogaidījis, bet apstākļi nav uzlabojušies un viņš izlēmis atgriezties Darrelouppal, lai nogaidītu un vēlāk mēģinātu vēlreiz. Aprunājāmies par mūsu izvēlēto maršrutu, pagatavojām pusdienas namiņā (jo ārā stipri lija lietus un jāizmanto pēdējā iespēja pabūt sausumā) un devāmies ceļā.

Izgājām diez gan vēlu – 16:13, bet satraukumam nav pamata, jo ir polārā diena un varam iet kaut visu nakti. Izvēlējāmies iet upei pa kreiso pusi, tādēļ pārgājām pāri tiltam, kas ir pie paša Darrelouppal un sākās kāpiens kalnā pa Padjelanta taku, pa kuru nogājām ap 1km, jo taka aiziet pa kreisi, bet mēs turpinājām iet gar upi, bet vairāk pa augšu – pa kalna pusi. Nekādas takas šeit nav, vienkārši ejam apmēram turot 950m augstumu. Apmēram 11.km nonākam līdz ziemeļbriežu aploka sētai, turpat – 50m pa labi ieraugu ieeju/izeju (pārkāpt pāri ar lielo somu ir bezcerīgi), kas viegli pamanāma dēļ sarkanām palstmasas trubiņām. Turpinam iet uz priekšu, mazliet samazinot augstumu uz 850m, jo priekšā būs upe, kas jāšķērso un esam ievākuši info par vietu, kur to vislabāk varētu darīt.

Neliels pārsteigums ir ziemeļbriežu bars, ar vienu pilnīgi baltu ziemeļbriedi. Viņi stāv, skatās uz mums un brīnās. Mēs ejam tuvāk, viņi nebaidās. Kad esam pavisam tuvu, tad sāk mukt prom. Sākumā likās wow, bet ejot tālāk, tādus ziemeļbriežu barus satiekam bieži. Tāda pastaiga ar ziemeļbriežiem sanāk.

Ap 15.km nonākam pie upes (Rissajahka). Diez gan plata upe – ir skaidrs, ka tāpat vien – lēkājot pāri akmeņiem, pāri netiksim. Visu dienu līst, manas jaunās lietus drēbes un zābaki ļoti labi tiek galā ar savu uzdevumu, jo es esmu pilnīgi sauss un man pilnīgi nav nekādas vēlmes šobrīd līdz pusei izģērbties, bet nākas piespiest sevi. Lietus līst, ir auksts un es ģērbjos nost. Novērtējot upes dziļumu, izdomāju, ka šoreiz apakšbikses nevilkšu nost. Pārbrienam pāri upei, apakšbikses nesaslapināju, drebinoties saģērbjos. Cik patīkami uzvilkt atpakaļ sausas zeķes un sausas drēbes.

Diez gan drīz jau ieraugam Alggajavrre ezeru, kura otrā pusē šonakt celsim telti. Kungs namiņā izstāstīja, ka ezera katrā pusē ir pa vienai laivai, ar kuru mums šovakar jātiek pāri ezeram. 20.km nonākam pie ezera un arī atrodam laivu, otrā krastā arī redzam laivu. Viss kārtībā, būs ar ko tikt pāri. Tā kā līst lietus, laiva ir diez gan pilna ar ūdeni vai arī sen neviens nav izmantojis šo laivu. Izsmeļu ūdeni, ieliekam somas laivā. Es pa vidu, Linuss aizmugurē. Tūlīt airēšu, kad pamanu, ka viens no airiem ir pārlauzts. Dodu normālo – garāko airi Linusam, lai regulē aizmuguri, es ņemu salauzto un airēšu ar to. Šeit jāairē ļoti uzmanīgi, jo mums ir jāšķērso ezers vietā, kur no ezera iztek upe un ir stipra straume – galvenais, lai neierauj upē. Ezeru veiksmīgi šķērsojam. Tagad jāpaņem otra laiva un jābrauc atpakaļ un jāatstāj viena laiva otrā pusē. Tā kā viens airis ir salauzts, izdomājam, ka švakāko laivu piesiesim pie otras laivas un ar normāliem ariem ar abām laivām aizairēsim atpakaļ. Tā arī izdaram, viss izdodas labi – vienu laivu atstājam un braucam uz ezera otru pusi. Tagad atakal abās pusēs ir pa laivai, lai nākamie, kas nāks, varētu tikt pāri ezeram. Un drīz jau nāks, jo nedēļas nogalē ir dievkalpojums.

Ar visām pauzītēm un upes šķērsošanu esam gājuši 9 stundas un 7 minūtes. Ir jau 1:30 naktī, jāceļ telts tepat pie ezera, jāpaēd vakariņas un jāiet gulēt. Kamēr visu izdaram, ir jau 3 naktī. Noģērbjoties pamanu, ka labās kājas potīte ir sapampusi un sāp. Galīgi nav laba ziņa. Laikam būšu nepareizi zābaku sašņorējis.

Otrā diena. 22.07.2021.

Pamostamies ap 10 no rīta no helikoptera trokšņa. Izlienam no telts un palūram. Helikopteris nosēžas kalnos pie mazas būdiņas, kas ir baznīca, apmēram 800m no mums, augstāk kalnā. Guļam tālāk. Pamostos ap pusdienlaiku, izeju rīta pastaigā un pamanu, ka divi vīrieši rosās pie laivas, kas ezera krastā. Izskatās, ka maina airus. Eju atpakaļ teltī sildīties. Kāja ir sapampusi un tagad jau sāpīga. Sasmērēju ar Voltaren.

Tā kā līst lietus, izdomājam, ka pārkāpsim noteikumus un gatavosim brokastis teltī. Šoreiz, tāpat kā pirms diviem gadiem, brokastīs būs auzu pārslas no paciņām un miso zupa. Tā kā šopavasar nesanāca uz Japānu aizbraukt, tad būs Rimi pirktā miso pasta un kaltēta wakame. Un, protams, kafija.

Dikti nesteidzamies – paēdam, saliekam mantas un atkal diez gan vēlu startējam – plkst. 16:36.

Sākumā aizejam līdz baznīciņai (Alkavare kapell), kas ir mazliet augstāk kalnā. Pie baznīcas satiekam vīrieti, kas izrādās ir priesteres vīrs. Divi vīrieši un priestere ieradušies šorīt ar helikopteri, lai sagatavotos sestdienas un svētdienas dievkalpojumam. Viņi arī šorīt nomainījuši laivām airus (laikam kāds ir informējis). Iegājām baznīciņā, kura visu laiku esot atvērta, lai sliktos laikapstākļos būtu kur patverties. Baznīciņā ir mazs altāris un krēsli, kas šobrīd salikti kopā un izskatās pēc lielas gultas, kur cilvēkiem nakšņot vai atpūsties, ja ir slikti laikapastākļi. Šis namiņš, kas ir pamatā veidots no akmeņiem, sākotnēji esot bijis domāts raktuvju strādniekiem, vēlāk pārtapis par baznīciņu, kurā reizi gadā notiek dievkalpojums. Priestere teica, ka esot zināmi četri cilvēki, kas esot ceļā uz dievkalpojumu. Viens ir vecais kungs, ko satikām Darrelouppal un viņš teica, ka divi esot izgājuši dienu pirms mums un viņiem esot sarakana telts. Šai sarakanajai teltij mēs pagājušajā naktī pagājām garām. Tā runājoties pagāja gandrīz stunda. Atstājam savus ierakstus viesugrāmatā un dodiemies ceļā.

Ejam turoties apmēram 800m augstumā. Pārsvarā akmeņi, zāle un nelieli krūmi (līdz ceļgalam). Joprojām līst un auksts. Labajā pusē, lejā Alggajavrre ezers, kurš drīz pāriet upē, kas vijās cauri Alggavagge ielejai. Pa ceļam satiekam pretī nākam vienu vīru, kurš iet viens pats. Nedaudz aprunājamies. Šodien vairāk nevienu nesatiksim.

Apmēram 8. kilometrā mums priekšā ir trakojoša upe, kurai, izskatās, ka tik viegli nebūs tikt pāri, jo upe izskatās diez gan dziļa, ātra un tai ir vairāki atzari, kas nozīmē, ka vienas vietā būs jāšķērso vairākas. Atkal ir tā sajūta, ka galīgi negribās izģērbties. Pirms diviem gadiem bija trakāk, jo bija dienas, kad nācās 5 reizes izģērbties un šķērsot upes. Laikam kļūstu vecs. Lai gan izskatās, ka dziļums būs virs ceļa, izlemju apakšbikses nevilkt nost, lai drusku siltāk. 🙂 Esam gatavi un ejam pāri. Zviedrs pāriet pāri pirmais. Redzu, ka ūdens ir virs ceļa. Stingri turos ar nūjām un lēnām eju pāri. Tiešām virs celim, straume ļoti spēcīga un sitoties pret kājām sit ūdeni augstāk un jūtu, ka ūdens slapina manas apakšbikses. Apmēram vidū jūtu, ka ir liels akmens, kuram kreiso kāju nolieku kreisajā pusē, sāpīgā – labā kāja paliek labajā pusē un iestājas kaut kāds mulsuma brīdis, jo jūtu, ka to sāpīgo kāju nevaru izkustināt – tā kā aizķērusies aiz tā akmens. Paniku neceļu, bet Linuss pamana, ka kaut kas nav un kāpj ūdenī man pretī, bet kaut kā saņemos un izķepurojos no tā akmens un tieku krastā. Apakšbikses ir slapjas – ūdens ir bijis dziļāks, nekā domāju. Daži metri jāpaiet un ir nākamā upe – tik pat traka. Šoreiz rūpīgāk skatos, kas ir ūdenī un kur lieku kājas un tieku pāri. Arī šeit dziļums ir virs ceļgala un straume ir tik traka, ka sit ūdeni uz augšu un vēl vairāk saslapina manas apakšbikses, kuras nu ir jāvelk nost. Tomēr vajadzēja vilkt nost pirms bridu pāri upēm. Mazliet paejam uz priekšu, kur ir milzīgs akmens, aiz kura noliekam somas – šeit pārģērbsimies un paēdīsim pusdienas. Lietus līst, bet vismaz ir aizvējš. Ar Linusu pārrunāju upes šķērsošanu. Izstāstu savas sajūtas jau no vakardienas pirmās upes – šogad ar nepareizu attieksmi šķērsoju upes. Apsolu pie turpmākajām upēm jau būt gatavs cīņai. 🙂

Pusdienās mums šodien Real Turmat. Šogad tikai freeze dried ēdiens mums pusdienās un vakariņās, jo tam ir mazs svars, labi var paēst un liela dažādība. Zemāk, pie pārtikas apskata var redzēt, kādas firmas izvēlējāmies un kā garšoja.

Pagājām vēl 5km un šodienas plāns izpildīts, meklējam vietu, kur celt telti. Kritēriji ierastie – pie upītes (lai būtu ūdens ēdiena gatavošanai un kur nomazgāties), aizvējš (ideālā variantā). Par aizvēju šodien īpaši jāpiedomā, jo bez lietus šodien ir vēl stiprāks vējš, neliela vētra es pat teiktu. Labi, ka mēs zinam, ka mūsu telts iztur arī vētru un jau pirms 2 gadiem apskatījāmies video kā šo telti vētrā uzsliet. Ar telti veiksmīgi tiekam galā un lienam teltī gatavot vakariņas.

Arī šodien pa ceļam satikām vairākus ziemeļbriežu barus.

Šodien noieti 13,32km, 8 stundas un 39 minūtes. Ja neskaita baznīcu, šodien pa ceļam satikām vienu cilvēku, kas nāca pretī. Gulēt šoreiz aizej nedaudz ātrāk kā vakar – ap 1 naktī. Kāja sāp vēl stiprāk, sasmērēju ar Voltaren un ceru, ka pa nakti kļūs labāk.

Trešā diena. 23.07.2021.

Guļam ilgāk nekā parasti. Pamostamies tikai pēc 13:00. Kāja, šķiet, vēl vairāk uzpampusi un sāp arvien vairāk un kustās arvien mazāk. Gan jau, ka tas ir arī iemesls, kādēļ man tā nāk miegs. Labi, ka arī Linusam nāk miegs. Lietus ir mitējies, bet smidzina, vējš joprojām ir, bet mazāk stiprs. Lēnā garā gatavojam brokastis – auzu pārslu putra, miso zupa un kafija. Lēnā garā ģērbjamies, jaucam telti un gatavojamies doties. Forši, ka arī trešajā dienā zeķes un zābaki ir +- sausi. Lietus drēbes, protams, ir pilnībā sausas, pa nakti arī pažuva. Kamēr gatavojām brokastis, mūsu teltij (baznīcas virzienā) garām pagāja ģimene no Vācijas – pāris ar diviem bērniem (16+), šodien vairāk nevienu nesatiksim.

Šodien startējam vēl vēlāk – plkst. 17:54. Vējš ir mazāks, smidzina lietus. Ejam apmēram tajā pašā augstumā, ik pa laikam šķērsojam mazās kalnu upītes (bez izģērbšanās). Tāda mierīga diena šodien, bez trakām upēm. Joprojām mazliet smidzina, bet ieraugam arī mazu debesu pleķīti bez mākoņiem. Uztaisu pirmo 360 grādu foto šajā pārgājienā.

Izejam no Alggavagge ielejas, un pa vārtiņiem izejam no ziemeļbriežu žoga, netālu no namiņa, kas ir ziemeļbriežu ganu nams. Noejam no kalna lejā un priekšā ir upe, kura mums jāšķērso, lai tālāk ietu pa labi, pa upes kreiso pusi Guohpervagge ielejā. Upei biju gatavs, mierīgi izģērbos un mierīgi pārgāju pāri upei. Otrā krastā gatavojam pusdienas, viegli smidzina lietus.

Gandrīz 3 kilometri un nonākam pie Ruohtesvagge ielejas, vietā Skarja. Skarja ir kā tāda vientuļo kalnu staigātāju tikšanās vieta. Ja esi viens kalnos un vēlies ar kādu socializēties, ej uz Skarja, noteikti kādu satiksi. Tā arī ir, Skarja redzam 4 teltis. Tā kā ir pusnakts, visi guļ. Ieejam namiņā, kurā ir telefons ārkārtas gadījumiem. Ir dažādas lietas, kas ir bijušas liekas citiem gājējiem un nepieciešamības gadījumā var paņemt – sērkociņi, makaroni, tēja u.c. Namiņā ir viesu grāmata, kur ierakstamies. Nevienu ierakstu no Latvijas neatrodu. Uz sienām arī atstāti autogrāfi, arī mēs ar Linusu atstājam savējo. Diez gan daudz laika šeit pavadam, jo dikti interesanti. Gar Skarja tek traki aurojoša upe. Labi, ka ir tilts, pa kuru tai var pāriet pāri. Noejam vēl kādus 6km no Skarja un kalna slīpumā atrodam foršu vietiņu telts celšanai. Telts vietā uztaisu 360 grādu foto.

Šodien noieti 14.06 kilometri, 8 stundas un 10 minūtes. Atkal jau ir pāri 3 no rīta, sasmērēju kāju ar Voltaren un dodos gulēt.

Ceturtā diena. 24.07.2021.

Šodien atkal dikti ilgi guļam. Pamodāmies pusdienlaikā, traki līst lietus. Skaidrs, ka jānogaida – var būt nedaudz mitēsies. Paēdam brokastis un kamēr gaidam, atkal aizmiegam. Tas labi, jo kāja man joprojām kārtīgi sapampusi un sāp. Ceru, ka guļot kaut cik atjaunojos. Pamodāmies pēc dažām stundām, joprojām līst, bet mazāk. Izdomājam, ka jāpagatavo pusdienas, var būt tikmēr līs vēl mazāk un varēsim doties ceļā. Tā arī daram. Lietus tiešām sāk līt mazāk. Pēc pusdienām gatavojamies doties. Kāja joprojām uzpampusi un sāp, kustība vieglāka nepaliek, atkal iesmērēju ar Voltaren un velku virsū zābakus. Kamēr gatavojamies, ielejā ielido helikopters ar ziemeļbriežu saimniekiem vai ganiem un kaut ko dara ar vienu ziemeļbriežu baru. Ir jau ļoti vēls – startējam plkst. 19:39, lietus ir nedaudz mitējies.

Šodien ejam apmēram tajā pašā augstumā – mazliet virs 800m. Pa ceļam šķērsojam mazas kalnu upītes, kurām viegli tiekam pāri pa akmeņiem. Pagājuši mazliet vairāk kā 2km, nonākam līdz upei, kuru atkal būs jāšķērso pa pliko. Vakar no rīta satiktā ģimene no Vācijas teica, ka šeit esot šķērsojuši upi pa sniega tiltu. Tas bija pirms 3 dienām. Šodien redzam to sniega tiltu, uz kura joprojām redzamas cilvēku pēdas, bet vidū, kur apakšā tek upe, tilts ir iebrucis – ledus ir salūzis un iegāzies upē. Jācer, ka tas nenotika, kad kāds gāja pāri. Pat, ja tas sniega tilts nebūtu iebrucis, es viņu redzot laikam neuzdrošinātos iet pāri – labāk brist cauri upei. Tā arī daram – izģērbjamies un pāri esam.

Apmēram 8. kilometrā nonākam pie Bierikjavrre ezera. Šī ir vienīgā vieta šajā maršrutā, kur mēs esam iepriekš bijuši – pirms 2 gadiem iznācām no Basstavagge ielejas, tikai ezera otrā pusē. Forši redzēt pazīstamu vietu. Bierikjavrre ezers ir tik skaists, ūdens dikti zils pat mākoņainā dienā. Turpinam iet gar ezeru un pamazām sākam skatīties vietu, kur celt telti. Priekšā ir dažas trakojošas upes, kuras, par laimi, nav platas un izdodas šķērsot pa akmeņiem vai pārlecot. Starp upītēm paņemam pauzīti un uztaisu 360 grādu foto.

Izdomājam, ka telti celsim ezera šaurajā galā. Pa akmeņiem šķērsojam vairākas upes, satiekam vairākus ziemeļbriežu barus līdz nonākam klajā vietā, kur ir milzīgs akmens. Tā kā joprojām ir diez gan stiprs vējš, izlemjam telti celt aizvējā aiz akmens. Kamēr uzceļam telti, pagatavojam vakariņas, gulēt aizejam atkal ap 3 no rīta. Pa telts lodziņu var redzēt, ka trīs ziemeļbrieži pienākuši ļoti tuvu teltij. Interesē viņiem.

Šodien noieti 11,75km, 6 stundas 15 minūtes. Šodien nevienu pa ceļam nesatikām. Vienu telti gan redzējām.

Piektā diena. 25.07.2021.

Pamostamies ap plkst. 13:00. Beidzot ieraugam sauli, lieliskas pārmaiņas. Lēnā garā gatavojam brokastis un pārrunājam turpmāko dienu plānu, jo ir parādījusies saule. Kartē izrēķinam, cik atlicis iet līdz finišam Suorvā un izdomājam, ka varam šodien uzkāpt mazliet augstāk Sarvatjahkka kalnā (kura pakājē šobrīd esam), līdz vietai, kur vēl iespējams uzcelt telti un arī būtu ūdens pieejams un rītdien kāpjam Sarvatjahkka kalna vienā no virsotnēm (Vuojnestjahkka) un tad ejam tālāk Suorva virzienā, cik varam pagūt. Tā arī daram. Sakrāmējam mantas, paēdam pusdienas, jo gatavojāmies ļoti lēnā garā un dodamies ceļā. Startējām plkst. 17:22. Jāpiebilst, ka kājai labāk nepaliek – joprojām sapampusi un sāp.

Pagājuši dažus simtus metru, nonākam pie upītes, kuru izdomājam, ka šķērsosim novelkot zābakus, jo nevaram atrast vietu, kur droši pa akmeņiem pāriet. Tā kā nu jau liekas, ka ir silts, jo spīd saule, tad zābakus atpakaļ nevelkam, bet turpinam iet ar gumijas apaviem (water rock shoes) un uzlocītām biksēm, jo priekšā kāpums, bet pa zālienu. Mazliet atvelkam elpu un uztaisu 360 grādu foto.

Tā uzkāpjam diez gan augstu kalnā, līdz sākas tikai akmeņi un tagad gan uzvelkam zābakus, jo akmeņi mēdz būt traki asi un bīstami. Uzkāpām līdz 1110m, kur atradām daudz maz līdzenu vietu teltij. Līdz upei gan bija jāiet dažas minūtes, lai paņemtu ūdeni vakariņām. Uzcēlām telti, paēdām vakariņas, ierastā kājas procedūra un ap 23:00 devāmies gulēt. Rītdien plānojam 8 celties un 9 doties ceļā.

Šodien noieti 3,43km, 3 stundas 9 minūtes. Tā kā jau tuvojas Suorva, šodien satikām 5 cilvēkus.

Sestā diena. 26.07.2021.

Piecēlāmies 8:00 no rīta. Paēdām brokastis, telti nost nejaucām, jo lielāko daļu mantu atstājam teltī – mugursomā paņēmām līdzi tikai nepieciešamāko – lietus drēbes, virtuvi un ēdienu, aptieciņu.

Lēns rīts mums sanāca, jo startējām tikai plkst. 9:43. Vispirms aizgājām līdz upei, kur kārtīgi sadzērāmies ūdeni un uzpildījām savas 1L pudeles, jo skaidrs, ka augstāk kāpjot strautiņu nebūs – tur ir tikai akmeņi. Sapildījāmies un devāmies augšā. Jāuzkāpj mums aptuveni 800 augstuma metri, apmēram 4.3 kilometros.

Skati jau pa ceļam ir super.

Augšā tikām 2 stundās 40 minūtēs. Tīri labs temps, ņemot vērā, ka kāpiens ir tikai pa milzīgiem akmeņiem. Skati jau pa ceļam ir superīgi gan uz ledāju, gan ezeru, bet uzkāpjot augšā – wow, kas par skatu paveras. Augšā pavadījām 2 stundas, kuru laikā paspējām arī paēst un sazvanīt savas ģimenes, jo nejauši atklājām, ka te ir zona. Esmu dikti priecīgs, ka neskatoties uz sāpošo kāju varēju šeit uzkāpt. Vuojnestjahkka virsotnē arī uztaisīju 360 grādu foto.

Lejā kāpšana dikti uzmanīga, jo akmeņi lieli un ir stāvs. Kad bija atlikusi vairs kāda trešdaļa ko kāpt lejā, maza neuzmanība no manas puses – aizskatījos pulkstenī vai paskatījos apkārt un jūtu, ka zūd pamats zem kājām – krītu. Nepamanīju, ka priekšā ir stāvs kritums. Daudz nesanāca krist, var būt metru. Nokritu uz sāna un labās rokas plaukstas un mazu kūleni uzmetu. Par laimi man rokās bija akmeņu cimdi (Black Diamond rock gloves), kas pasargāja rokas, lai gan divi pirksti tāpat bija asinīs. Sasitu arī labās rokas mazo pirkstu – tāds maz kustīgs, bet liekas, ka nav lauzts. Sasitu arī labās puses gurnu, kā arī, salauzu vienu no savām karbona nūjām. Mazliet sabijos, bet nav tik traki – neko neesmu lauzis un varu turpināt iet. Linuss gāja gabalu aiz manis un nemaz nepamanīja, ka es pazudu. Izstāsīju viņam un teicu, lai uzmanās.

Tālāk, lēnā garā tikām līdz teltij. Nojaucām telti un devāmies tālāk lejā. Pa ceļam, kalnu upē Linuss nopeldējās. Pēc kāda kilometra priekšā bija upe, kuru nācās šķērsot novelkot zābakus. Tā kā šodien ir silta diena, tas pat bija patīkami. Dažus simtus metru tālāk ir upe, kas ir robeža starp diviem nacionālajiem parkiem – šeit beidzas Sarek nacionālais parks un sākas Stora Sjoffalet nacionālais parks. Pār šo upi ir tilts un labi, ka tā, jo upe ir plata un strauja.

Pārgājām pāri tiltam un vienojāmies, ka šodien paiesim vēl dažus kilometrus un meklēsim, kur celt telti. Uz takas satiekam pretī nākam vienu pāri, kurš jautā vai mēs neesam pazaudējuši trešo draugu. Protams, sakam, ka nē un nobrīnamies par jautājumu. Pēc kāda laika pa gabalu ieraugam telti, pie kuras ir cilvēki un viens no viņiem māj un skrien mūsu virzienā. Ejam viņam pretī, jo izskatās, ka vajadzīga palīdzība. Viņš pienāk un arī prasa vai neesam pazaudējuši trešo draugu. Sakam, ka nē un viņš izstāsta, kas ir noticis. Esot bijusi trīs puišu grupa un viens no viņiem salauzis kāju. Viens puisis no citas trīs puišu grupas (šis gan ir interesanti) esot aizskrējis uz apmēram 20km attālo Suorva, lai izsauktu helikopteru. Helikopteru izsauca, puisi ar salauzto kāju aizveda un pārējie divi puiši no viņa grupas paņēmuši viņa mantas un aizgājuši. Puisis, kurš skrēja pēc helikoptera, atskrēja atpakaļ un abus draugus un savas mantas vairs nevarēja atrast un skraidījis apkārt meklēdams savējos un visiem, ko saticis, prasījis vai nav redzējuši viņa draugus un mantas. Gājām tālāk, priekšā divi puiši stāv un kaut ko gaida. Izrādījās, ka tie ir divi puiši, kuru draugs salauza kāju un viņi vienojās ar to puisi, kurš palika bez mantām, ka viņi viņu šeit gaida līdz plkst. 21:00, ja nu gadījumā viņš neatrod savus draugus un mantas, lai viņam vismaz ir kur pa nakti palikt, jo tas puisis esot tikai t-kreklā un šortos skraidījis.

Tur pat, netālu priekšā ieraudzījām nelielu ezeru (Liehtjitjavrre) un smuku vietu pie ezera, kur celt telti. Lieliska vieta – skaists skats uz kalniem un to atspulgs ezerā. Kā arī, viens no pēdējiem skatiem vēl uz Sarek nacionālo parku.

Šodien noieti 15,27km, 11 stundas 39 minūtes. Šodien atkal laicīgi izdevās aiziet gulēt – pēc 23:00, lai rītdien atkal varētu laicīgi no rīta startēt, lai tiktu līdz Suorva.

Septītā diena. 27.07.2021.

Piecēlāmies kā plānots – 8:00 no rīta. Mazgāšanās ezerā, brokastis lēnā garā un kārtojām mantas pēdējā posma iešanai. Nez kāpēc Linuss ik pa laikam saka, ka šī – pēdējā diena būs viegla pastaiga. Droši vien tāpēc, ka posmu no Suorva līdz upei, kur sākas Sarek nacionālais parks, izmanto daudzi gājēji, lai nokļūtu Sarekā vai izkļūtu no Sareka. Protams, ne tik daudz kā no/uz Saltoluokta vai Ritsem. Linusam ir priekšstats, ka ir jābūt platai takai līdz pat Suorva. Nu redzēsim.

Tā lēni gatavojoties jau pulkstens ir 10:33 un startējam pēdējo dienu. Lieki piebilst, ka kāja joprojām sapampusi un sāp. Izskatās, ka Volterens īsti nelīdz.

Arī šodien spīd saule un liekas diez gan silts. Ejam no ezera uz augšu, kalna virzienā un nonākam līdz takai. Tālāk ejam pa taku, ika pa laikam pārlecam vai pa akmeņiem tiekam pāri kalnu upītēm. Taka te ir, te nav. Iepriekš lasījām un arī no citiem staigātājiem ieguvām informāciju, ka šo posmu labāk ir iet apmēram 900m augstumā, jo zemāk ir daudz krūmu un mitrs.

Nogājuši 3km, nonācām pie platākas upes, kuru izskatās, ka nebūs tik vienkārši šķērsot. Ejot gar upes malu atrodam vietu, kur varētu tikt pāri pa akmeņiem. Linuss iet pirmais. Tālāk par pusi tiek brīvi, palicis tikt pāri uz lielāku akmeni un tad jau krastā. Tomēr, esot uz upes, tas pēdējais lēciens uz lielo akmeni izskatās platāks, nekā bija domāts. Linuss kāpj, bet nesanāk un paliek “tiltiņā” starp diviem akmeņiem. Izskatās traki – upes straume tek zem viņa, mugurā smagā mugursoma. Ja viņš ilgi tā stāvēs, presīte neizturēs un iegāzīsies upē. Viņš saņemas pēdējam lēcienam un ar ceļgalu lec uz lielā akmens. Izdodas un tālāk jau ar rokām un arī otra kāja ir uz lielā akmens. Izskatās, ka viņš ir pamatīgi saskrāpējis kājas uz lielā akmens. Ir skaidrs, ka es nesekošu viņam – nav droša vieta šķērsošanai. Paskatos pulkstenī, augstums ir apmēram 810m. Eju gar upi uz augšu un meklēju piemērotāku vietu šķērsošanai. Vienu atrodu – no malas izskatās, ka būs viegli pa akmeņiem tikt pāri. Sāku līst pa akmeņiem, tieku tālāk par pusi un palicis pēdājais posms, kas izskatās pārāk tālu, lai pārlēktu (bez mugursomas varētu), nākas iet atpakaļ. Turpinu iet uz augšu gar upi. Atkal atrodu vietu, kas izskatās padarāma. Atkal lecu no akmeņa uz akmeni. Diez gan platu vietu esmu izvēlējies, bet veiksmīgi tieku pāri. Apskatos pulkstenī – augstums ir 900m. Vajadzēja jau uzreiz kāpt uz 900m un var būt Linusam nebūtu tā gadījies. Skatos, ka Linuss tālu lejā joprojām sēž, laikam ir diez gan savainojies. Pamāju viņam, ka man viss ir labi un, ka gaidu viņu augšā, jo tālāk tāpat turpināsim iet ap 900m. Kamēr gaidu Linusu, pienāk viena 3 puišu grupiņa, kas iet Sarek virzienā un parādu viņiem, kur es tikko šķērsoju upi. Arī viņiem izdodas veiksmīgi tikt pāri bez zābaku novilkšanas.

Linuss uzkāpj augšā līdz manīm un saka, ka kājas ir diez gan saskrāpētas pret to lielo akmeni, esot nācies likt plāksterus. Ejam tālāk uz priekšu. Takas nav, pa retam kāda ziemeļbriežu taka, bet tās ir visur un cik ātri parādās, tik pat ātri arī pazūd. Vienkārši ejam, kur vieglāk – mazāk akmeņu un krūmu. Lai gan Sareks vairs nav redzams, ir pavēries pavisam cits skats, kurš arī ir skaists, īpaši Slugga kalns, kas izskatās pēc vulkāna. Piestājam uztaisīt 360 grādu foto, kurā var redzēt arī Slugga kalnu.

Pēc aptuveni 12.5 kilometriem nonākam līdz upei (Njabbejahka), kura ir diez gan plata – ar apaviem pāri netiksim. Upe neizskatās dikti dziļa, tāpēc izdomāju bikses nost nevilkt, tikai uzlocīt virs ceļgala. Brienam pāri. Pirmais iespaids bija maldīgs – upe ir dziļa, gandrīz līdz kājstarpei, tieku pāri ar slapjām biksēm. Upi šķērsojām apmēram 840m augstumā. Izdomājam upes otrā pusē paēst pusdienas un tad līdz finišam. Kamēr es gatavoju pusdienas, Linuss izdomāja tajā pašā upē nopeldēties. Tā kā ir silts un spīd saule, es novilku visas slapjās drēbes un izliku žāvēties, kamēr pusdienojam. Skaistu skatu tikko piedzīvojām – kādu kilometru no mums labi var redzēt, ka līst lietus un ducina pērkons, bet mums pie upes joprojām saule. Linuss saka, ka jākārto mantas, jāvelk lietus drēbes un jāiet. Tā kā vējš pūš tā lietus virzienā, es saku, ka, manuprāt, lietus ies prom – pavērojam. Tā arī notiek – lietu aizpūš tālāk citā ielejā un var redzēt, ka tur traki līst un ducina pērkons. Saules un lietus kombinācijā parādās arī skaista varavīksne. Mēs sēžam saulītē un to visu vērojam.

Kādu stundu (var būt vairāk) esam tā pusdienojuši, baudījuši labo laiku un brīnījušies, bet ir jāiet tālāk. Kartē rāda, ka zemāk ir taka. Ejam lejā no kalna cenšoties izvairīties no purvainajām vietām un pēc apmēram 2.5km ieraugam taku. Taka ir apmēram 670m augstumā. Liekas, ka nu jau vairs tikai pa taku un viss. Nekā! Tik viegli cauri netiksim. Taka ieiet mežā, kur ir brikšņi, gara zāle, purvains un daudz odi. Sapūšos ar pretodu līdzekli, kuru Sarekā jau esmu pārbaudījis un, kurš labi strādā. Pa vidu ir arī upītes, ir viena arī paliela, bet tai var viegli tikt pāri pa akmeņiem. Tā kā vietām ir purvains un gara zāle, taka pazūd vai viņas nav un tad ir jāmeklē, kur viņa turpinās. Dažas reizes pamaldamies taku meklējot, bet vienmēr veiksmīgi tikām atpakaļ uz takas. Šis nepatīkamais posms ir kādi 4.5 kilometri, līdz nonākam līdz ziemeļbriežu aplokam, kuram izejot cauri nonākam uz grants ceļa, kas iet gar dambi. Sākumā bija doma celt telti kaut kur pie dambja un tad no rīta iet atlikušos ~3km līdz autobusa pieturai, bet es ieteicu, ka ejam šodien tālāk un skatamies vietu teltij kaut kur tuvāk autobusa pieturai. Tā arī daram. Tālāk iet asfaltēts ceļš gar Suorvajaure ezeru, uz kura šis dambis ir uzbūvēts. Pēc 2 kilometriem esam nonākuši jau gandrīz līdz pieturai – izskatās, ka vēl kāds kilometrs palicis, redzam jau aptuveni kur tā pietura ir un arī auto stāvvieta redzama, kur cilvēki atstāj savus auto un kemperus un dodas uz Sarek.

Visapkārt ir akmeņi, izskatās diez gan bezcerīgi atrast normālu telts vietu. Ieraugam vienu nelielu ceļu, kurš ved pa kreisi gar dambi, gar neliela kalna malu. Iesim paskatīties, var būt tur kaut ko var atrast. Nogājuši pa ceļu līdz ezeram, redzam, ka mazliet pakāpjot kalnā ir zaļš pleķītis. Uzkāpjam līdz pleķītim un, par laimi, viņš ir pietiekami liels un plakans, lai tur uzceltu telti. Arī skats uz ezeru ir labs un būs kur paņemt ūdeni un no rīta nomazgāties. Pie telts vietas atrodu kārtējo ziemeļbrieža ragu, bet arī šoreiz nav sajūta, ka vajadzētu to ņemt līdzi.

Šodien noieti 22,26km, 11 stundas 13 minūtes. Ap 12 naktī dodamies gulēt.

Astotā diena. 28.07.2021.

Kā plānots, mostamies 7:30 no rīta. Mazgāšanās ezerā, brokastis, kārtojam mantas un startējam 9:14. Šodien spīd saule un liekas vēl siltāks, nekā citas dienas. Esmu jau zābakus un haikinga drēbes sapakojis somā. Eju džinsos, t-kreklā un Salomonos, kas sākumā liekas nedaudz neierasti. Kāja joprojām sapampusi, mazkustīga un sāp, bet nu jau vairs nav ko satraukties – veiksmīgi esmu nogājis 103km ar sāpošu kāju un tagad tikai atpūta.

Ar nelielu dambja apskati, no telts vietas līdz autobusa pieturai sanāca 2,11km, 27:58 minūtes.

9:44 esam pieturā, autobuss atiet plkst. 10:00. Autobuss kavēja kādas 5 minūtes. Mums par pārsteigumu, autobuss bija prakstiski pilns (mums gan atradās vietas, kur apsēsties) ar cilvēkiem haikinga drēbēs. Acīmredzot, daudziem kalnu pastaigu finiša vieta bijusi Ritsem. Apmēram 20 minūtes un esam pie Stora Sjoffalet mountain lodge, kur visi kāpj ārā, jo tālāk uz Gallivare būs jāpārkāpj citā autobusā. Mums ir kādas 20 minūtes līdz nākamajam autobusam, ko izmantojam, lai apskatītu suvenīru veikaliņu un iedzertu kafiju uz terases ar skaistu skatu.

Autobuss uz Gallivare atiet 10:55, 13:00 esam Gallivare stacijā. Līdz vilcienam mums ir 2.5 stundas. Šo laiku izmantojam, lai aizietu paēst gardo ziemeļbrieža gaļas picu un aizietu uz veikalu nopirkt ēdienu vakariņām un brokastīm vilcienā.

Vilciens no Gallivare atiet 15:36, līdz stacijai Boden, kur tālāk jāpārsēžas citā vilcienā – nakts vilcienā uz Stokholmu. Boden ierodamies 17:38, nakts vilcienam uz Stokholmu jāatiet 17:47. Ātri aizskrienam uz vajadzīgo peronu un gaidam nakts vilcienu. Pēkšņi izskan paziņojums, ka kaut kas ir atgadījies vilciena sākuma stacijā (Luleo) un, ka vilciens kavēsies 30 minūtes. Nekas traks, gaidam. Gaidot šis paziņojums sāk atkārtoties, tikai katru reizi gaidīšanas laiks paliek arvien ilgāks. Līdz atiešanas laiku jau atliek uz pulksten 21:30, kas nozīmē to, ka es uz lidmašīnu rīt no rīta plkst. 08:55 nevaru paspēt, jo vilcienam bija lidostā jāpienāk plkst. 06:18, bet, ja vilciens kavējas par 4 stundām, tad lidostā tas varētu būt tikai pēc plkst. 10:00. Beidzās ar to, ka vilciena atiešanas laiks no Boden bija 21:57 – 4 stundas un 10 minūtes vēlāk. Labi, ka mums ir biļetes ar gultas vietām. Paēdām vakariņas, saklājām gultas un gājām gulēt. Guļot likās, ka vilciens traki ātri brauc, ātrāk, nekā braucot no Stokholmas. Modinātāju uzliku uz plkst. 7:00, jo tāpat ir skaidrs, ka ātrāk Stokholmā viņš nebūs.

Pamodos 7:00, vilciens joprojām brauc. Paēdu brokastis. Sāku meklēt variantus lidojumiem uz Rīgu. AirBaltic nākamais reiss ir nākamās dienas vakarā, kas mani galīgi neiepriecina. Atradu lidojumu caur Helsinkiem uz Rīgu plkst. 13:00, to arī nopirku. Vilciens lidostā ieradās plkst. 08:40, bija iedzinis 2 stundas, tādēļ arī likās, ka brauc krietni ātrāk. Atvadas no Linusa, ar cerību, ka tiekamies kādā nākamajā piedzīvojumā. Ar Linusu abi esam apmierināti ar pārgājienu – maršruts bija lieliski izplānots un izdevās visu realizēt pēc plāna.

Diez gan nogurdinoša diena ar visām drošības kontrolēm, kas tagad likās, ka ir kļuvušas lēnākas. Rīgā ierados plkst. 17:20. Esmu noguris, bet apmierināts ar šo braucienu. Sareks atkal patika.

Pārtikas apskats.

Real Turmat – Norvēģu ražojums
Plusi
+ Viegls iepakojums un aizņem maz vietas.
+ Liela garšu dažādība, man ļoti garšo.
+ Paciņa pēc karstā ūdens ieliešanas viegli aizveras un ir diez gan droša (nav sanācis izgāzt ēdienu). Aizveras vislabāk, salīdzinot ar citu ražotāju iepakojumiem.
+ Tagad var iegādāties arī Latvijā – t.c. “Sāga”, veikalā “Jahipaun”.
Mīnusi
– Varētu negaršot tiem, kuriem negaršo ass ēdiens un karijs. Ja ēd tikai Real Turmat, tad kādā brīdī var liekties, ka garšas ir diez gan līdzīgas, jo visi ir nedaudz asi un šķiet, ka visiem klāt ir karijs (var būt tā nav).
– Tiek izmantota rapšu eļļa. Labi, ka nav palmu eļļa. Lai gan, es nepērku tos, kuros ir palmu eļļa.
– Dārgākā no visiem. Esmu pircis tikai Zviedrijā, maksā 99 kronas – aptuveni 9,50 eiro.

Trek’n Eat – ražots Vācijā
Plusi
+ Liela ēdienu dažādība. Nezinu vai pluss, bet nav tik ass, bet ir arī asi ēdieni (piemēram, Chilli con Carne) un nav sajūta, ka visur ir karijs.
+ Ir pieejami arī deserti. Esmu mēģinājis tikai rīsu pudiņu, garšoja.
+ Var iegādāties arī Latvijā – veikalā “Gandrs“.
Mīnusi
– Liels iepakojums, bet kvalitatīvs. Pluss, ka pēc tam var izmantot kā aizveramu miskastes maisiņu.
– Ir ēdieni, kuros ir palmu tauki, jālasa sastāvs.
– Varēja būt vieglāk aizverams.

Decathlon – tā kā Decathlons atrodas man pie mājām, nevarēju nepamēģināt arī viņu pārtiku, jo sastāvs iepatikās. Tā kā iepriekš neesmu pārbaudījis, nopirku tikai 2 ēdienreizēm.
Plusi
+ Tiek izmantota saulespuķu eļļa.
+ Lēts (6,00 eiro)
+ Garšīgs. Nav daudz sāls, kas var būt arī mīnuss.
+ Papīra iepakojums, bet pietiekami izturīgs.
+ Mazs iepakojuma izmērs.
Mīnusi
– Nav lielas dažādības (3 veidi tikai laikam).
– Pieejams mazos apjomos un tiek izpirkts.
– Varēja būt vieglāk aizverams.

Brokastu putras – lai taupītu gāzi, pats nevāru putru, bet izmantoju gatavos maisījumus paciņās (tikai jāuzlej karsts ūdens). Veikalos ir pieejami ar dažādām garšām – ogām, šokolādi, banāniem un proteīnu. Vienai ēdienreizei vienam cilvēkam šogad izmantojām 3 paciņas.

Enerģijas batoniņi – pēdējos pāris gadus lietoju tikai Oshee enerģijas batoniņus, jo tajos nav palmu tauku un cena, salīdzinot ar citiem, ir smieklīga. Arī garšīgi, kas nav mazsvarīgi.

Aprīkojums
Lietus jaka – Arc’teryx Alpha AR. 3 kārtu Gore-Tex. Noteikti labākā lietus jaka, kāda man ir bijusi. Nepievīla. Arc’teryx produkciju Latvijā nevar iegādāties. Eiropā veikalos un interneta veikalos gan ir plašā klāstā. Vienīgais atsevišķais Arc’teryx veikals, ko esmu redzējis, ir Francijā, Chamonix (šeit arī pirku savu jaku), uz galvenās shopping ielas, blakus Salomon veikalam.
Lietus bikses: Arc’teryx Zeta SL. 2 kārtu Gore-Tex. Noteikti labākās lietus bikses, kādas man ir bijušas. Nepievīla.
Pārgājienu bikses: Salomon WAYFARER AS STRAIGHT PANT. Ļoti vieglas un ātri žūstošas. Karstā laikā nav karsti, aukstā laikā, līdz pat 0 grādiem, ja ir kustībā, nav auksti. Latvijā Sportlandā ir pieejamas.
Zābaki: Hanwag Nazcat GTX. Šo ražotāju noskatīju no Linusa 2019. gadā – viņš ar sausām kājām staigāja, tādēļ izdomāju, ka man arī tādus vajag (maniem iepriekšējiem zābakiem jau bija 10 gadi un vairs tik labi netika galā ar mitrumu), tikai es paņēmu modeli, kur visapkārt ir gumijas mala, jo šķita, ka tā vēl vairāk pasargās no mitruma. Ja 4 dienas pa lietu nostaigāju ar sausām kājām un bez tulznām, tad ko var labāk vēlēties?! Latvijā var iegādāties Gandrā.
Rezerves apavi: Salomon Speedcross 5 GTX. Vairākus gadus pārbaudīta vērtība – gan skrienot takas, gan staigājot, gan arī Sarekā 2019. gadā noderēja, kamēr slapjie zābaki žāvējās piesieti pie mugursomas. Latvijā Sportlandā ir pieejami.
Bahilas (gaiters): Millet Alpine Gaiter Dry Edge. Ļoti noderīgi, ja līst lietus un pa garu zāli, krūmiem vai purvainām vietām jāstaigā – vairāk aizsargā zābakus un bikses līdz ceļgaliem. Tie, kas brien pāri upēm līdz celim nenovelkot zābakus, saka, ka gaiteri palīdz arī aizturēt ūdeni, lai zābakā nelīst. Latvijā var iegādāties Gandrā.
Siltie cimdi: Hestra Hydra Seam Sealed Mitt – ar 100% aitas vilnas izņemamu oderi. Mitrumizturīga un vēja izturīga ārējā kārta. Protams, ka, ja lietus ilgi līst, paliek mitri. Tādēļ nopirku papildus Gore-Tex slāni (nākamajā punktā), kurā ievelku aitas vilnas iekšu. Tā var ilgāk izvilkt ar siltām rokām. Latvijā Hestra produkciju neesmu redzējis. Pirku 2019. gadā, Saltoluokta mountain station veikaliņā, cena bija tāda pati kā Hestra veikalā Stokholmas centrā.
Papildus aizsardzība no lietus siltajiem cimdiem (overmitts): Black Diamond Waterproof Overmitts. Latvijā Black Diamond produkciju neesmu redzējis, Eiropā gan ir, īpaši kalnu kūrortos. Šos pirku Alewalds veikalā Stokholmas centrā.
Plānie cimdi kāpšanai pa akmeņiem: Black Diamond Crag Gloves. Lai gan bija silta diena, kāpjot virsotnē pa akmeņiem, uzvilku šos cimdus un nenožēloju – kritienā izglāba manas rokas.
Nūjas: Black Diamond DISTANCE CARBON FLZ TREKKING/RUNNING POLES. Šīs karbona nūjas izvēlējos, jo meklēju vieglas, salokāmas (pēc iespējas mazākas, lai var pie skriešanas mugursomas pielikt), lai būtu ātri un viegli maināms izmērs (augšā kāpjot vajag īsākas, skrienot/kāpjot lejā – garākas). 2019. gada Sareku izturēja, Simtiņš 2019 un Simtiņš 2020 arī izturēja. Ja nebūtu nokritis, arī šī gada Sareku būtu izturējušas (vienu salauzu krītot).
Mugursoma: Osprey Aether AG 70. Izmantoju Sarekā 2019. gadā un arī šogad. Super mugursoma – visu var ērti salikt, 20kg uz muguras nav problēmas nest. Vienīgi lietus pārsegs prasās nedaudz lielāks.
Virtuve: Trangia Storm Cooker 25-4 HA. Kompakta un viegla. Paredzēta, lai varētu pagatavot arī stiprā vējā. Līdzi nāk arī benzīna deglis, ja dodas kalnos ziemā. 2019. gadā mums bija līdzi arī benzīna deglis, ja nu gadījumā uznāk mīnusi. Šogad benzīna degli līdzi neņēmām, jo kā rezerves gāzes balonu nopirkām gāzi, kas paredzēta ziemai – Winter gas (darbojas līdz -22 grādiem).
Telts: Hilleberg Keron 3. Telts 3 personām. Šī ir Linusa telts. Nopirka priekš mūsu 2019. gada Sarek pārgājiena. Zviedrijas kalnos izskatās, ka pārsvarā visiem ir Hilleberg teltis, dažādi modeļi. Šo konkrēto modeli Hilleberg ir sācis ražot 1981. gadā. Tātad, ar senu vēsturi un noteikti, ka ļoti pārdomāts produkts. Priekš 3vietīgas telts 4,2kg, manuprāt, ir ļoti labs svars. Telts paredzēta, lai izturētu arī stipras vētras. Šeit video kā Hilleberg teltis uzcelt vētras laikā: https://www.youtube.com/watch?v=3eFAyKMz314 Šo video skatījāmies pirms devāmies uz Sareku 2019. gadā, lai abi varētu sinhroni darboties un ātri un pareizi uzcelt telti.

Pārgājiena foto apskatāmi šeit: https://link.shutterfly.com/iPKXBJEkFib

Detalizētu pārgājiena maršrutu kartē var apskatīt šeit:

Share this:

Diez vai sākot skriet pirms aptuveni 4 vai 5 gadiem man bija mērķis kādreiz skriet vienā piegājienā vairāk kā 100 kilometrus, bet noskrienot pirmo maratonu un pēc tam otro maratonu, bija skaidrs, ka vēlos pamēģināt kaut ko vairāk. Skrienot maratonus man nekad nav bijusi sajūta, ka gribētos noskrienot maratonu, piemēram, zem 3 stundām, bet bija sajūta, ka gribu noskriet distanci, kas ir krietni garāka par maratonu. Tik ļoti man iepatikās skriet! Šad tad, kopīgos treniņos vai tikšanās reizēs apjautājos pazīstamiem skrējējiem, kas bija skrējuši Rīga – Vlamiera, kā tas ir. Tie stāsti mani iedvesmoja un šie paziņas apgalvoja, ka es droši varot mēģināt, ka man tas ir pa spēkam.

Pirmais solis gatavošanās posmā bija pieteikšanās “Simtiņš 2019” – izaicinājums, kurā 24 stundu laikā jāpieveic vismaz 101km, ar mugursomu uz muguras, kuras svars ir vismaz 10% no ķermeņa svara. Simtiņam pieteicos, lai es varētu psiholoģiski savā galvā ielikt distanci – 100km. Ja izdosies finišēt ejot 24 stundās, tad arī noskriet psiholoģiski vajadzētu būt vieglāk. Simtiņam īpaši negatavojos, turpināju tikai skriet, nekādos pārgājienu treniņos negāju. Simtiņa distance sanāca gandrīz 107km (tā kā Rīga – Valmiera distance), kuru pieveicu 22 stundās un 23 minūtēs, ar ļoti pietiekamu rezervi. Jutos labi, līdz ar to, ieguvu pārliecību, ka varu mēģināt noskriet Rīga – Valmiera.

Rīga – Valmiera 2020 skrējienam pieteicos tiklīdz tika izsludināta reģistrācija, ja nemaldos, 2019. gada decembrī. Izveidoju skriešanas plānu sākot ar 2020. gada janvāri. Tieši tāpat kā gatavojoties 2019. gada maratonam, arī 2020. gada janvāra sākumā iedzīvojos traumā – sāka sāpēt gurns, tā ka kļuva problemātiski skriet. Sākās vizītes pie sporta ārstiem. Ultrasonogrāfija parādīja, ka man gūžas kaulam vairs praktiski neesot skrimslis, kas nozīmē, ka skriešana ir beigusies. Devos uz citu medicīnas iestādi, kur veica magnētisko rezonansi, kuras rezultāts – gūžai ar skrismli ir kārtībā (kāds atvieglojums!), bet gūžas kaulam ir uzauguši saucamie “radziņi”, kas nozīmē, ka var labot tikai operācija, bet pagaidām, kamēr nav dikti traki, vēl kādu laiku var skriet. 🙂 Tā staigājot pa ārstiem un pārdzīvojot, ka vairs nevarēšu skriet, pagāja precīzi 30 dienas bez skriešanas. Pēc pēdējā slēdziena atsāku trenēties, bet mēnesis pa tukšo jau bija pagājis. Nav nekas jauns, ka pēc tik ilga laika bez treniņiem, atsākt ir ļoti grūti un viss notiek lēnām. Turpināju audzēt kilometrus, tad sākās 13. marts ar Covid-19 pandēmiju un visām tās sekām. Par laimi, pirms Covid pandēmijas paspēju piedalīties pirmajā Supervaroņu nometnē Madonā, Smeceres silā. Dēļ Covid-19 pandēmijas tika atceltas sacensības viena pēc otras. Biju reģistrējies 2020. gada Rīgas maratona 42km distancei, kas man bija domāts kā treniņš skrējienam Rīga – Valmiera, bet Rīgas maratons tika atcelts.

Covids ieviesa arī dažas labas lietas, piemēram, vingrošana tiešsaistē. Ja līdz šim man nesanāca ikdienā atrast laiku, lai dotos pie Supervaroņiem uz vingrošanu, kas notiek trīs reizes nedēļā, tad kopš Covida sākuma Supervaroņi vingrošanas sāka organizēt tiešsaistē un man strādājot no mājām nebija problēmu vakaros pieslēgties vingrošanai tiešaistē un sāku vingrot 3 reizes nedēļā. Otra lieta, Supervaroņi maija beigās noorganizēja Backyard ultramaratonu, kur es piedalījos un noskrēju 7 stundas (super skaistā medaļa zemāk pie foto).

Tā es dzīvoju diez gan mierīgi, jo vērojot apkārt notiekošo, biju diez gan drošs, ka arī Rīga – Valmiera skrējiens tiks atcelts. Pārsteigums nāca tieši manā dzimšanas dienā – 23. maijā, kad atnāca e-pasts no ultrataka.lv ar ziņu, ka skrējiens Rīga – Valmiera notiks. Biju ļoti pārsteigts un satraukts, jo sapratu, ka gluži pēc plāna mans treniņprocess nav noticis, bet līdz 19. jūnijam vēl ir 3 nedēļas un kopš marta esmu kārtīgi vingrojis un jutos pietiekami stiprs. Būtu zinājis pirms nedēļas, Backyard Ultrā būtu skrējis 12 stundas.

11. jūnijā no ultrataka.lv pienāca jauns e-pasts, kura ziņa iepriecināja – skrējiens tiek pārcelts uz 11. jūliju (naktī no 10. uz 11. jūliju), kas nozīmē, ka man ir vēl viens mēnesis laika gatavoties, ko arī pilnvērtīgi izmantoju. Ja maijā skrēju apmēram 60km nedēļā, tad jūnijā 70 līdz 90km nedēļā. Lai gan pēc decembrī sastādītā plāna bija paredzēts skriet vairāk kilometrus, pie esošās situācijas šis bija pietiekami optimāli, jo nesatraumējos un arī jutos labi.

Pienāca 10. jūlijs – no rīta gulēju tik ilgi, cik vien iespējams. Pavingroju. Pa dienu vēl pagulēju pusdienlaiku. Tā kā vakar (iepriekšējā dienā) ļoti minimāli paskrēju – 5km, šodien pa dienu neskrēju. Vakara pusē vēl nedaudz mēģināju pagulēt, lai apnīk tā gulēšana un ir sajūta, ka ilgi negribēsies gulēt. Tad sāku pamazām iesildīties – dinamiskā staipīšanās, nedaudz vingrošana.

Pulkstens jau pāri 10 vakarā un ieradās draugi, kas mani vedīs uz centru. Esmu saģērbies, skriešanas mugursoma salikta. Esmu gatavs doties. Sieva un meita uz startu nebrauks pavadīt, jo viņām ir jāizguļas, jo viņas brauks mani sagaidīt un pavadīs sākot no 64. kilometra, kontrolpunkts – Brasla.

Liekas, ka viss ir paņemts, dodamies uz centru. Noparkojamies netālu no Latvijas Universitātes, kur visiem jāpulcējas un ņemot mantas no mašīnas, saprotu, ka esmu aizmirsis atstarojošo vesti, kas ir obligātais ekipējums. Draugam mašīnā ir veste, bet tā ir parastā, man ir nopirkta speciāla skriešanas, atstarojoša veste, kas ir mazāka un vieglāka. Zvanu sievai, sieva mājā atrod vesti un sauc taksi, kas atvedīs līdz Universitātei. Ejam uz Universitāti piereģistrēties un izņemt numuru. Satieku pazīstamus skrējējus un mazliet nomierinos no pirmā stresa, ko radīja tā veste. It kā sīkums, bet lieks stress nepalīdz. Pēc apmēram 30 minūtēm taksis ir klāt un veste man ir . Drīz jau arī jādodas uz laukumu pie Brīvības pieminekļa, kur nu jau drīz būs starts. Pie Brīvības pieminekļa, šķiet, jau esmu pilnīgi mierīgs – koncentrējies un domāju tikai par gaidāmo skrējienu. Skriešanas plāns man jau sen ir skaidrs, atliek tikai pie tā pieturēties un pirmajos kilometros traki nesapriecāties.

Esmu ieplānojis skriet ar tempu 5:30 min/km, ko uzstādīju ar labu rezervi, man ir ļoti komfortabls. Salīdzinājumam, garo asfalta treniņu temps ar zemu pulsu, gatavošanās posmā man bija aptuveni 4:55 min/km. Tādēļ man bija pamatotas bažas, ka startā un pirmajos kilometros varētu būt problēmas noturēties un neskriet ātrāk par 5:30 min/km.

Runas ir norunātas, himna ir nodziedāta, pulkstens ir 00:00. Starts! Saviļņojums un adrenalīns ir liels, bet pie plāna pieturos – skrienu 5:30 min/km, ne ātrāk. Skrējiens pa brīvības ielu ir pacilājošs, jo lai gan ir nakts, cilvēki ir sanākuši ielas malās un uzmundrina skrējējus. Tā tas bija apmēram līdz Stabu ielai, tālāk jau atbalstītāji bija retāk manāmi. Esam neliels bariņš cilvēku, kas izvēlējušies šādā tempā skriet.

Pirmais pārsteigums bija, ka jau pārskrienot pāri VEF tiltam, sagribējās uz krūmiņiem. Pirmos normālos krūmiņus labajā pusē pamanīju pretī Circle K, kā reiz, zem viena drauga dzīvokļa logiem, bet ārā tumšs, visi guļ un nekāda vaina. Skrienu tālāk, noķeru savu bariņu un turpinam. Diez gan drīz – aiz Berģu Circle K atkal savajagās uz krūmiņiem, kaut kur šosejas malā noskrēju no ceļa mežiņā. Pēc tam atkal pieliku soli, lai panāktu savu bariņu. Tā mēs kopā skrējām līdz pirmajam kontrolpunktam, kur bija ūdens un ēdiens – Garkalne (~23.km). It kā man neko negribās, bet nez kāpēc paņemu un ieēdu cepumus. Saldumi ir mana vājā vieta – es varu saldumus ēst kilogramiem. Skrienu tālāk. Mans bariņš jau ir izjucis – no kontrolpunkta izskrienu kopā vairs tikai ar vienu no bara. Pārskrienam pāri dzelzceļa sliedēm un arī pēdējais no bara saka, ka viņam sagriezās vēders un ieskrēja mežā. Tā arī viņu vairs nemanīju. Tālāk skrienu viens pats. Pa laikam kādam paskrienu garām.

Pēc apmēram 9 kilometriem sāk traki līt lietus – pamatīgs gāziens. Skrienot noņemu skriešanas mugursomu, uzvelku lietus jaku, uzlieku atpakaļ mugursomu un turpinu skriet. Skrienot saprotu, ka esmu atstarojošajai skriešanas vestei pa virsu uzvilcis lietus jaku, bet esmu tik labā ritmā iegājis, ka negribu vēlreiz pārģērbties. Pulkstenī man ieprogrammēts, ka jāpadzeras ik pēc 20 minūtēm, ēdiens – 45 minūtēm, sāls tabletes – 1h 59min. Šo ēšanas plānu arī ievēroju. Bet tas laiks tik ātri skrien – pulkstenī tik pīkst atgādinātājs – jādzer, jādzer, jāēd utt. Liekas dikti bieži. Joprojām nenormāli gāž, ieskrienu kontrolpunktā pirms Sēnītes (36. km). Ieēdu arbūzu, uzpildu ūdens tvertnes, ieēdu cepumus (nav rakstura) un skrienu tālāk. Lietus gāž tā, ka ceļu īsti neredzu, lukturis tikai izgaismo balto šosejas strīpu un pa to arī skrienu tik uz priekšu. Skrienu, kamēr skatos un brīnos, kādēļ asfalts palika sliktāks – ar ielāpiem utt. Bet pie Sēnītes un posmā gar Rāmkalniem taču ir pilnīgi jauns asfalts. Paceļu galvu augšā un pagrozos uz sāniem – mežs un ceļš ir palicis šaurs. Nopietni?! Atpmaldījos uz taisnas šosejas?! Ir skaidrs, ka kaut kādā veidā esmu noskrējis nost no šosejas, acīmredzot (drīzāk neredzot), kaut kur noskrējis nepareizi no Sēnītes krustojuma. Skrienu atpakaļ un izskrienu Sēnītes krustojumā, pagriežos pa kreisi un esmu atpakaļ uz pareizā ceļa. Šeit sākam skriet kopā ar vienu skrējēju, kurš arī gandrīz aizskrēja tur pat, kur es, bet laicīgi attapās pamanot mani skrienot ārā no nepareizā ceļa. No kalna lejā, gar Rāmkalniem, pāri Gaujas tiltam un pirmais normālais kāpums. Par laimi, esmu taku skrējējs un šis kāpums man problēmas nesagādā. Mans kompanjons saka, ka apavā laikam ir zole sagriezusies un viņš apstājas pieturā un tālāk atkal skrienu viens. Ieskrienu kontrolpunktā Raganā, padzeru kolu, padzeru ūdeni, ieēdu arbūzu, apelsīnu un cepumus. Kontrolpunktā ir televīzija ar kameru, kaut ko man prasa, es kaut ko atbildu (vairs neatceros ko) un skrienu tālāk. Apmēram 46 km ir noskrieti, jūtos ļoti labi. Lietus ir mitējies, aust saule, izslēdzu pieres lukturi. Ir tik superīgi skriet un sajūta ir lieliska. Es skaļi izsaucos: “Ir tik labi!”. Baigais prieks, ka vēl 60 kilometri priekšā.

Pēc dažiem kilometriem sajūtu, ka kreisais celis paliek mazliet jūtīgs. Pa ceļam satieku Litu, prasu kā viņai iet, viņa saka, ka dūrējs piemeties.

Nākošajam kontrolpunktam labs nosaukums – “Ģīmji”, jo tas atrodas pieturā ar tādu pašu nosaukumu. Tur ir man pazīstams skrējējs, kurš brīvprātīgi palīdz ar ūdeni. Šajā kontrolpunktā dod tikai ūdeni. Uzpildu savas skriešanas vestes dzeršanas tvertnes un skrienu tālāk. Līdz nākamajam kontrolpunktam vairs mazāk par 9km un ir forša sajūta, jo zinu, ka tur mani sagaidīs sieva, meita un viens mans draugs. Skrienu un ļoti bieži skatos atpakaļ, jo drīz jau viņiem vajadzētu man pabraukt garām. Bet viņu kā nav tā nav. Nopīkst pulkstenis, ka ir jāuzņem kārtējā sāls tablete, lieku roku skriešanas vestes nodalījumā, kur ir sāls tabletes, bet ar roku sataustu, ka lietus manas tabletes ir izšķīdinājis un palicis ir apvalciņš un baltais pulveris. Kaut ko salasu no pulvera un bāžu mutē – sāļš, ir ok. Zināju, ka līs, tādēļ mājā bija doma sāls tabletes ielikt mazā maisiņā, bet izdomāju, ka tas varētu apgrūtināt viegli paņemt sāls tableti no vestes kabatas un sabēru tāpat. Nākamajā reizē tomēr likšu maisiņā.

Ieskrienu nākamajā kontrolpunktā – Brasla (64. km), manas pavadošās mašīnas nav. Iedzeru kolu, apēdu apelsīnu un arbūzu, uz kura uzkaisu daudz sāls, jo sāls tabletes man lietū izšķīdušas. Skrienu tālāk. Izskrējis no kontrolpunkta zvanu savējiem, viņi saka, ka vēl 15 minūtes. Problēma ir tā, ka viņiem savus ieskriešanas laikus kontrolpunktos sarakstīju ar domu, ka man sanāks lēnāk, nekā es plānoju. Bet sanāca, ka es Braslas kontrolpunktā biju kādas 40 minūtes ātrāk, nekā biju plānojis. Joprojām jūtos ļoti labi. Manējie man pabrauc garām, piestāj ceļa malā. Ir tik forši viņus redzēt. Gandrīz apraudos, interesantas emocijas. Nez ko tas nozīmē – es sevi žēloju, gribu pie viņiem mašīnā un tālāk braukt ar mašīnu uz Valmieru? Nē, man vēl ļoti gribās skriet un es joprojām jūtos ļoti labi. Un es pat esmu priecīgs, ka man vēl 43 kilometri priekšā.

Skrienot domās gatavojos nākošajam kontrolposmam – izdomāju, ka pārvilkšu apavus un drēbes. Zinu, ka mašīna ir pilna ar ēdienu, ko sagatavoju – auzu pārslu putra ar ievārījumu, torte (kaut kad Ronimoiss teica, ka ultrās esot redzējis kā kūkas bāž kabatā un pa ceļam ēd, tādēļ es arī paņēmu kūku, jo nevar jau zināt, kādas kaprīzes var uznākt). Pa ceļam sanāk izskriet cauri Straupei, kur sanāk nedaudz arī pa reljefu paskriet – augšā, lejā. Šajā posmā arvien vairāk jūtu, ka kreisās kājas ceļgals paliek arvien jūtīgāks, pat sāp. Šis man ir pārsteigums, jo ar ceļgaliem man nekad nav bijušas problēmas. Skrienot sazvanu sievu, lai nogriež divus 35cm garus teipa gabalus un noapaļo galus. Stalbes kontrolpunktā pamēģināšu uzlīmēt. Lai gan uz sasvīdušām vai slapjām kājām īsti labi neturēsies, bet pamēģināšu.

Pēc apmēram apmēram 1h 18min ieskrienu nākamājā kontrolpunktā – Stalbe, 77 km no Rīgas. Sākumā ierastā rutīna pie kontrolpunkta ēdiengalda – arbūzs ar sāli, ūdeni nevajag papildināt, apēdu kādu apelsīnu un olīvas. Pārsteigti noskatos uz marinētiem gurķiem – nez kāds tiešām tos ēd skrienot ultras un ar vēderu viss kārtībā? Pulsometra Māris mani sacienā ar divām Maurten želejām un dodos pāri šosejai, kur gaida mans auto ar atbalsta komandu. Ir pagājušas 7h 35min kopš starta un es pirmo reizi satieku savējos. Laba sajūta, esmu priecīgs. Apavi man skrienot ir izžuvuši un dēļ trakā lietus saprotu pēc sajūtām, ka tur ir daudz tulznas, tādēļ izlemju apavus un zeķes nemainīt, jo var gadīties, ka rezerves apavus varētu būt problemātiski uzvilkt. Šortus, t-kreklu un skriešanas cepuri gan nomainu. Ar sievu par abiem uzlīmējam kreisās kājas ceļgalam teipu. Sākumā liekas, ka turēsies tīri labi. Uzēdu nedaudz auz pārslu putru, neko citu nekārojas. Papildinu želejas krājumus tā, lai pietiek līdz finišam un vienu rezervē, tāpat arī biju saplānojis līdz Braslas kontrolpunktam, un labi, ka viena želeja bija rezervē, līdz ar to, nepietrūka līdz Stalbes kontrolpunktam. Esmu gatavs skriet tālāk. Ir sajūta, ka esmu diez gan ilgi uztrējies šajā kontrolpunktā. Uzmanīgi pāreju pāri šosejai uz kreiso pusi (pa labo pusi nedrīkst skriet pēc Nolikuma), jo satiksme ir pietiekami intensīva un sāku skriet. Šoreiz jūtu, ka ir grūti uzsākt skriet iesāktajā tempā, jo ceļgals traki sāp, tik traki pirms apstāšanās nesāpēja. Skrienu tik uz priekšu un pamazām ieeju atpakaļ ritmā un ceļgals, lai arī sāpīgs, saprot, ka atpūtas nebūs un dara tik savu darbu tālāk.

Līdz nākamajam kontrolpunktam ir maz – apmēram 7km, bet tur būs tikai dzeršanas punkts (cepumus nedos). Liekas dikti ātri tas kontrolpunkts pienāca. Kontrolpunktā dežurē skriešanas paziņa, nedaudz aprunājamies, iedzeru kolu, papildinu ūdens tvertnes. Pāreju pāri šosejai pie savējiem. Sieva piestiprina atpakaļ nedaudz atlipušo vienu no ceļgala teipiem (pie mitras kājas tiešām ne visai labi turās). Pasaku šiem, ka vairs tikai pusmaratons atlicis līdz finišam un skrienu tālāk.

Tā arī ir, līdz finišam vairs tikai 22km, kas treniņā neliktos nekas, bet pēc diviem pilniem maratoniem jeb 84km aiz muguras tomēr ir kaut kas. Sajūta joprojām ir ļoti laba un ir skaidrs, ka es to padarīšu. Vienīgi tas ceļgals – arī šoreiz uzsākot skriet, paiet nedaudz laiks, kamēr ieeju atpakaļ ritmā, jo ceļgals sāp.

Līdz nākamajam kontrolpunktam arī nav tālu – 9km. Skrienot domāju par pēdējo kilometru skriešanas stratēģiju. Izdomāju, ka nestāšos pēdējā kontrolpunktā, kas ir 100. kilometrā. Liela daļa šī lēmuma pamatā ir tas, ka pēc apstāšanās kontrolpunktā, dēļ ceļgala ir grūti uzsākt skriet un ieiet ritmā. Tātad, nākošais kontrolpunkts ir mans pēdējais šodien. Tas nozīmē, ka nākošajā kontrolpunktā jāuzpilda ūdens tvertnes, kārtīgi jāsaēdas arbūzs ar sāli, kola, cepumi un jāpabrīdina savējie, ka 100. km nestāšos, lai nebrīnās un nestreso. Šādi apdomājot savas darbības Rubenes kontrolpunktā, ļoti ātri paskrēja tie 9 kilometri un esmu klāt. Viss pēc plāna – uzpildu ūdeni, kārtīgi saēdos arbūzu ar daudz sāls, apelsīni, cepumi, kola. Nevienu brīdi šī skrējiena laikā neesmu domājis par to, kurā vietā es varētu būt, jo man tiešām svarīgākais šajā pasākumā ir finišēt, jo pirmo reizi skrienu distanci virs 100km un izdomāju, ka būšu priecīgs, ja 12 stundās finišēšu. Bet kontrolpunkta dāmas man pasaka, ka es esot 20. vietā. Man tas likās wow, jo es skrienu ļoti lēnā tempā, salīdzinot ar tempu, kādā trenējos vai skrienu sacensībās (īsākas distances, protams). Paprasu, kāds ir pirmās vietas rezultāts un uzzinu, ka beidzot ir pārspēts 27 gadus ilgais maratona rekods. Liels saviļņojums pēkšņi parādās! Pienāk sieva ar kafijas krūzi – padzeros pāris malkus. Sievai pasaku, ka 100. km nestāšos, ka man visa pietiek līdz finišam un ar rezervi. Esmu gatavs doties un piebeigt atlikušos gandrīz 14 km. Sākšana skriet no Rubenes kontrolpunkta ir pret kalnu. Atkal sāpīgs sākums – ceļgals sāp vēl vairāk, bet šāds kalns mani daudz nesatrauc un mērķtiecīgi cenšos atgriezties savā ritmā.

Līdz 100. km atzīmei vairs 7 kilometri atlikuši. Turpinu skriet savā ierastajā tempā, pat nedaudz ātrāk – ap 5.15min/km. Šajā posmā apdzenu trīs skrējējus. Galvā iesēdies tas, ko teica dāmas, ka esmu 20. vietā, kas nozīmē, ka tagad jau varētu būt ap 17. vietu.

Pārskrienu pāri 100. km atzīmei, pasveicinu savu atbalsta komandu. Sieva, man garāmskrienot, vēl noprasa vai tiešām neko nevajag, es atbildu, ka viss ir un skrienu tālāk. Tiešām laba doma pēdējā kontrolpunktā nestāties, jo tiešām nekā netrūkst un nav jācīnas ar ceļgala sāpēm atsākot skriet un ieiešanu atpakaļ ritmā. Priekšā un aizmugurē nevienu skrējēju neredzu, varētu it kā atslābt un skriet krietni lēnāk, bet, tieši otrādi, gribās mazliet ātrāk paskriet, jo sajūta ir laba un spēka vēl ir daudz. Tā domājot arī sanāca paskriet ātrāk – 103. kilometru pulkstens nopīkstēja ar vidējo ātrumu 4.59min/km. Tad gan izdomāju, ka jāmet nedaudz nost, nav ko trakot un tālāk skrēju ar vidējo aptuveni 5.20min/km. Visā skrējienā 103. kilometrs man arī bija visātrākais, kas nozīmē, ka startu esmu izturējis un nepārķēris.

Pretī brauca viens ar velosipēdu un saka, ka netālu priekšā esot divi skrējēji, kurus es vēl līdz finišam mierīgi varēšot apdzīt. Skrienu un skatos, bet saredzamā attālumā nevienu neredzu. Kad bija atlikuši apmēram 3km līdz finišam, priekšā izskatījās, ka kaut kas sarkans kustās – laikam kāds skrien sarkanās drēbēs. Bet tas mani nemotivēja skriet ātrāk. Nodomāju, ka, ja šajā tempā skrienot noķeršu, tad labi, ja nē, arī labi.

Ļoti patīkami bija tas, ka ieskrienot Valmierā sanāk skriet no kalna lejā. Skrējiens pa Valmieru līdz Sīmaņa baznīcai sanāk laikam aptuveni 2 kilometri, bet bija sajūta, ka Valmiera ir dikti gara – nevarēju sagaidīt finišu. Ne tā, ka būtu bijis grūti skriet vai trūktu spēka, bet vienkārši nevarēju sagaidīt, jo likās, ka esmu jau Valmierā, esmu jau klāt, bet kā neredz to baznīcu tā neredz. Tā kā esmu tikai pāris reizes bijis Valmierā, sagatavošanās procesā izgāju pēdējo kilometru Google Streetview, lai saprastu, kur tā baznīca ir un kā viņa izskatās. Un labi, ka tā, jo pa ceļam uz Sīmaņa baznīcu, pa priekšu bija viena cita baznīca un labi, ka es zināju kā izskatās Sīmaņa baznīca, citādi brīnītos, kāpēc nav neviena sagaidītāja. Dažus simtus metru pirms finiša piebrauca viens velobraucējs – kungs gados, kurš uzmundrināja un teica, ka arī savulaik esot skrējis šo skrējienu un pavadīja mani līdz pat bruģētajai taciņai.

Skrējiens pa bruģēto celiņu sākās pārsteidzoši emocionāls. Forša sajūta – celiņa malās uzraksti ar kontrolpunktu nosaukumiem, izskriešana cauri finiša arkai, sarkanais paklājs, pēdējā laika ņemšanas vieta un Sīmaņa baznīcas durvju rokturis. Finišs!!! 10 stundas 39 minūtes. Krietni ātrāk, nekā biju cerējis, bet viss gāja pēc plāna un izdevās. Esmu 21. vietā. Kaut ko meitenes Rubenes kontrolpunktā nebija pareizi saskaitījušas. 🙂

Nezinu, cik ilgi turējos pie roktura, bet turējos – stāvēju un turējos. Spēks bija pietiekami, bet bija sajūta, ka pie tā kliņķa vajag paturēties. Fotografēšanās un tad gāju samīļot savējos. Sajūta tāda, it kā sen nebūtu viņus redzējis.

Aizgāju līdz mašīnai, lai noņemtu skriešanas somu un novilktu skriešanas apavus, jo dikti interesē kā izskatās manas tulznas. Apavi un zeķes nonāk nost tīri brīvi. Pārsteiguma liela nav – ir tulznas, bet manā pieredzē ir bijušas trakākas. Paņemu tīras drēbes un dodos uz dušu un masāžu.

Masāža ir pat ļoti ok – dikti nesāp. Masieris pat saka, ka neesot nekas diži savilkts. Masāžas zonā var iemēģināt arī Aerify, bet negribās sēdēt, gribās iet pastaigāties.

Forša sajūta pēc dušas un masāžas. Dodos pie savējiem un vēl kādas 4 stundas pastaigājamies pa Valmieru, paskatījāmies, kas notiek finiša zonā. Braucot atpakaļ uz Rīgu, vēl pilns ceļš ar skrējējiem un gājējiem. Pīpinam un sveicinam. 🙂

Mēnesis atpūtai un tad jau jābūt gatavam Simtiņam.

P.S. Pēc trīs dienām nevarēju vispār paiet dēļ ceļgala. Cēlonis – sastiepta ceļgala krusteniskā saite. Bet augustā jau biju gatavs Simtiņam, kas arī tika pieveikts (106 km).

Pēcgarša pēc “Rīga – Valmiera” ir ļoti pozitīva – ļoti patika šis skrējiens, gaisotne, organizācija. Es būtu gatavs katru gadu skriet, ja vien asfalts nebūtu tik prasīgs pret locītavām, saitēm utt. Es kaut kad noteikti atgriezīšos pie “Rīga – Valmiera”, bet tagad man vēl izaicinošāki skrējieni padomā.

Foto šeit: https://drive.google.com/drive/folders/1cY9jckC2wdwH-Tnn0YEdrSvM0QoJ-OeO?usp=sharing

Foto: @maargots

Share this:

Šis ieraksts būs izņēmums, jo tas neatbilst bloga tēmai – pirmo reizi rakstīšu par kādu piedzīvojumu Eiropā. Iemesls ļoti vienkāršs – esmu sajūsmā un gribu padalīties ar Tevi.

Viss sākās pirms pāris gadiem, kad atgriezies no Jaunzēlandes internetā meklēju kādu interesantu vietu, kur aizbraukt pastaigāt pa kalniem, iekrita acīs viena bilde un liels bija mans pārsteigums, kad izlasīju, ka bilde ir uzņemta Sarek nacionālajā parkā Zviedrijā (tad vēl nezināju, bet tā vieta ir Skierffe kalna virsotne). Nebiju iedomājies, ka eiropā un vēl jo vairāk Zviedrijā, var būt tāda vieta. Uzreiz uzrakstīju savam draugam Linusam no Zviedrijas (bija mans kursabiedrs Japānā) jautājumu vai viņš zina, kas ir Sarek. Atbilde bija, ka viņš zina šo vietu un ir divas reizes tur bijis staigāt pa kalniem. Viņš uzreiz piedāvāja kaut kad braukt kopā uz Sareku. Laiks gāja, par Sareku pa laikam ierunājāmies, bet, beidzot, šī gada sākumā sākām runāt konkrēti, ka varētu doties šovasar un ar laiku arī vienojāmies par datumiem.

Vislabākais laiks, kad doties uz Sareku ir jūlija beigas un augusta sākums, jo tad tur ir vasara, nav tik auksts, ir polārā diena (nav nakts), mazāk lietainu dienu, mazāks ūdens līmenis upēs, kas ir svarīgi, jo ir jāškērso kalnu upes brienot tām pāri.

Sarek Nacionālais parks atrodas Zviedrijas ziemeļos, virs polārā loka, Zviedrijas Lapzemē, kur pārsvarā dzīvo Sāmi – tauta, kas dzīvo Skandināvijas ziemeļos un Krievijas Kolas pussalā. Tur blakus ir vairāki nacionālie parki, kas zīmīgi ar to, ka tiem cauri vijas “Kungsleden” jeb Karaļa taka, kas ir aptuveni 440 kilometrus gara. Cilvēki no visas pasaules brauc, lai ietu pa šo taku visā garumā vai daļu no tās. Mums nebija mērķis iet pa Kungsleden taku, tieši pretēji – meklēt savu maršrutu kalnos, prom no civilizācijas. Tā mēs Skaipā un Messengerī sazinājāmies, skatījāmies kartes un plānojām maršrutu 8 dienām kalnos. Tā kā būsim 8 dienas kalnos tikai ar to, kas ir mūsu mugursomās, bez iespējas papildināt pārtiku vai nakšņot namiņā, ļoti precīzi vajadzēja saplānot gan pārtiku, gan līdzi ņemamo aprīkojumu, kā arī, iegādāties dabas apstākļiem atbilstošāku un vieglāku inventāru.

1. diena – pirmdiena, 15. jūlijs

Lidojums Rīga – Stockholma. 12:20 ierados Stockholmā. Ar Linusu bija sarunāts tikties 4 pēcpusdienā Stockholmas centrālajā stacijā. No lidostas uz centrālo staciju vislētāk un ērti nokļūt ar Flixbus (3,90 Eiro), jo viņiem ir aplikācija, kurā var iepriekš iegādāties biļeti un ērti redzēt autobusu kursēšanas laikus (vairākas reizes stundā).

Ap 4 satikos stacijā ar Linusu. Bija super atkal satikties, jo pēdējo reizi tikāmies, kad viņš bija atbraucis pie manis uz Rīgu, 2013. gadā. Drīz jau bija jādodas uz vilcienu (Stockholm – Narvik), jo tas atiet no stacijas 18:11. Narvik ir pilsēta pašos Zviedrijas ziemeļos, Norvēģijas pusē. Mūsu izkāpšanas pietura saucās Gällivare. Vilciena biļetes ir jāiegādājas laicīgi – Linuss tās iegādājās jau aprīlī, jo šis maršruts ir ļoti populārs un vilciens pārsvarā esot piepildīts.

Ja līdz Stokholmas centrālajai stacijai ar savu milzīgo mugursomu jutos kā dīvainis, tad aizejot līdz mūsu vilcienam biju pārsteigts, ka pilnīgi visi, kas gaidīja vilcienu bija haikinga drēbēs un ar milzīgajām mugursomām. Zviedrs teica, ka šajā maršrutā esot ļoti daudz haikinga vietu, tādēļ cilvēki pārsvarā dodas kaut kur pārgājienā dabā.

Vilcienā, ja neskaita restorāna vagonu, ir guļamkupejas ar 6 gultām. Bez mums kupejā bija divi zviedru jauniešu pāri un viņi arī bija haikinga drēbēs, jo bija ceļā uz kalniem. Vagona galā ir speciāla, neliela telpa, kur glabāt lielās somas, jo kupejā visām somām vietas nepietiktu.

2. diena – otrdiena, 16. jūlijs

Nakts vilcienā – sarunas un nedaudz arī pagulēšana un 8:01 esam klāt Gällivare, kas ir neliela pilsētiņa, bet lielāka, nekā biju iedomājies tādā nekurienē. Tur pat pie stacijas jau gadīja autobuss Nr. 93 (Gällivare – Ritsem), kas aptuveni 2 stundās mūs aizvedīs uz Kebnats/Saltoluokta. Vilciena un autobusa cena turp un atpakaļ – 2690 SEK (~255 Eiro).

Jāsaka, ka gan vilcienā tuvojoties Gällivare, gan pašā Gällivare pilsētiņā kalnus pagaidām neredz, ir tikai meži. Arī autobusā braucot nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu kalnus. Kalni parādījās tikai aptuveni pēc kāda stundas brauciena ar autobusu.

No autobusa izkāpām Kebnats/Saltoluokta pieturā, ar mums vēl tikai kādi 3 cilvēki, pārējie, iespējams, aizbrauca uz blakus esošo Stora Sjöfallets nacionālo parku vai galapunktu – Ritsem. No Stora Sjöfallets noteiktās dienās un 4 maršrutos kursē helikopters. Kā arī, var noīrēt helikopteru savam maršrutam, piemēram, lai nogādā noteiktā punktā kalnos, no kurienes sāksiet savu pārgājienu. To var izmantot, ja grib palielināt dienu skaitu kalnos. Helikoptera maršruti, laiki un cenas.

Apmēram 250 metri gājiens līdz piestātnei ezera krastā, kur jau gaidīja kuģītis, kas pārcels tālāk uz Saltoluokta Mountain Station. Kuģīša cena – 200 SEK (~19 Eiro). Mazliet sāka smidzināt lietus.

Saltoluokta Mountain Station atrodas pāris minūšu gājienā no kuģīša. Tas ir diez gan paliels komplekss, kas sastāv no divstāvīgas galvenās mājas, kurā ir neliels kalnu ekipējuma veikaliņš (starp citu, cenas nav augstākas kā citur); restorāns; tualetes; recepcija, jo šeit var izīrēt gan istabas, gan namiņus vai arī pēc gājiena ieiet maksas dušā un/vai pirtī. Ir cilvēki, kas ar bērniem šeit noīrē namiņu un iet dienas pārgājienos kalnos un vakarā atgriežas namiņā.

Mountain station priekšā ir vairāki galdi, kur iekurinājām savu primusu un uztaisījām pusdienas. Plānojot mums bija sadalīts, ka es sagādāju brokastis un vakariņas, Linuss – pusdienas. Brokastīs mums bija ātri pagatavojamās putras (divas mazās 60g paciņas vienam), ātri pagatavojamā miso zupa (ko aprīlī atvedu no Japānas), vakariņās – kartupeļu biezputra (pagatavojama no pulvera) ar žāvētu gaļu piedevā, vairāku veidu makaroni un nūdeles ar rīvētu parmezāna sieru un žāvētu gaļu. Linuss pusdienām bija sapircis gatavo ēdienu, kas tikai jāaplej ar ūdeni. Izmantojām norvēģu ražoto pārgājienu pārtiku, jo tā ir viena no retajām, kurā nav palmu tauki. Latvijā šī ražotāja produkcija veikalos nav pieejama. Šāda veida pārtiku izmēģinājām, jo tā ir viegla – viena cilvēka, viena ēdienreize sver ~125 gramus, bet iegūstamais pārtikas daudzums ir virs 600 grami. Un, kā vēlāk izrādījās, tā ir ļoti garšīga un ir pieejami daudz un dažādi ēdienu varianti, arī japāņu ēdiens, par kuru mēs bijām īpašā sajūsmā.

Pēc pusdienām pārģērbāmies, somu ar “normālajām” drēbēm un atpakaļceļam vajadzīgajām mantām nodevām mantu glabātuvē (~10 Eiro) un devāmies ceļā.

Maršruts: Saltoluokta Mountain station – Sitojaure – Rinim

Kamēr ēdām pusdienas, lietus bija pārstājis un pat nedaudz izlīda saulīte. Šīs dienas gājiena pirmais posms gaidāms garš (20 kilometri), bet salīdzinoši viegls un vienkāršs, jo iesim pa Kungsleden jeb Karaļa taku, kas ir labi redzama un nav iespējams apmaldīties. Taka ieiet mežā un drīz arī sākas kāpums augšā kalnā, apmēram 2 kilometru garumā. Uzkāpjot kalnā paveras pirmais traki skaistais skats uz ezeru, kuram šodien pārcēlāmies pāri ar laivu un Stora Sjöfallets nacionālo parku.

Šim pārgājienam speciāli iegādājos nūjas, kuras nekad neesmu izmantojis, bet tagad, ejot ar 20 kg mugursomu mugurā, šajos pirmajos, stāvajos kilometros jau sāku izbaudīt nūju priekšrocības – tiešām ļoti palīdz stāvās vietās, ir krietni vieglāk. Iegādājos ar domu, ka turpmāk noderēs arī taku skriešanai un arī Simtiņam (jāpieveic 100km 24 sundās), kas jau pēc pāris nedēļām.

Lai gan taka ir populāra un ir sezona, īpaši daudz cilvēkus uz takas nesatiekam, šķiet, kādus 10 pa visu dienu. Ap 7 vakarā jau esam sasnieguši pirmo galamērķi – Sitojaure ezers. Parastais maršruts ir pārcelties perpendikulāri pāri ezeram ar laivu, kura kursē katru dienu noteiktos laikos. Šo laivu kursēšanu nodrošina pie ezera dzīvojošie Sāmi, piemēram, Sāmiete Anna. Linuss iepriekš bija sazinājies ar Annu un apjautājies vai viņa mūs nevar ar laivu aizvest visa ezera garumā līdz vietai, kas saucas Rinim.

Veiksmīgi atradām (nebija grūti, jo bija norādes) Annas māju pašā Sitojaure ezera krastā. Iepazināmies ar Annas vīru un diviem viņu puikām. Anna visu bērnību ir pavadījusi vietā, uz kuru mēs šovakar dodamies – Rinim, tādēļ rūpīgi viņu iztaujājām par mūsu izvēlēto maršrutu, kas nav ļoti populārs, bet Annai ir labi zināms. Anna izstāstīja, kur mums šovakar labāk nakšņot – celt telti, izstāstīja, ka ieleja, kurai mēs cauri rītdien dosimies vienmēr ir miglaina un tur vienmēr ir slikts laiks – līst lietus utt., izstāstīja, ka būs jāšķērso (ar apavu novilkšanu, jo dziļš) 4 kalnu upes. Rinim esot vieta, kur ganās viņu padsmit tūkstoši ziemeļbriežu (tā ir viena no Sāmu nodarbēm – ziemeļbriežu audzēšana), kuri, diemžēl, šajā laikā ir devušies uz rietumiem un atgriezīsies ziemā. Izstāstīja, ka maršrutā, kurā mēs iesim nav cilvēku iestaigātu kalnu taku, ir tikai ziemeļbriežu takas.

Annas vīrs mūs ar laivu aizveda uz Rinim. Diez gan liels attālums, braucām ļoti ātri, bet apmēram 25 minūtes pagāja. Kad izkāpām Rinim, palika tumšāks, jo saule bija norietējusi, ļoti apmācās, bet satraukumam nav pamata, jo ir taču polārā diena un nakts neiestāsies. Par pārvešanu gandrīz visa ezera garumā, Anna paprasīja 800 SEK (~76 Eiro). Par standarta ezera šķērsošanu pa Kongsleden taku laikam ir ap 20 Eiro.

Pašā ezera krastā bija dažas, pēc izskata, ļoti senas Sāmu mājas un turpat arī Annas vecāku mūsdienīgāka stila māja, kurā gan šobrīd Annas vecāki nebija.

Nekādas takas nebija, ja neskaita vairākas ziemeļbriežu takas, kuras jauca galvu, bet gājām tikai uz priekšu, jo virziens bija zināms un mērķis arī – ieeja Basstavage ielejā. Pēc mazliet vairāk kā 4 kilometru gājiena, bijām nonākuši līdz ieejai Basstavage ielejā un liela akmens, pie kura Anna mums ieteica celt telti. Šī vieta tiešām izskatījās ļoti atbilstoša telts celšanai. Bija jau ap 12:30 naktī, lai gan nebija tāda sajūta, jo joprojām bija gaišs. Ātri uzcēlām telti, jo nedaudz smidzināja lietus. Šādi apstākļi (mitrs un nav saules) ļoti patīk odiem un pirmo reizi izbaudīju tik traku odu mākoni. Odiem bijām gatavi – bijām iegādājušies odu sietus, ko uzvelk galvā pāri sejai. Ar odu sietu paliek tumšāka redzamība, bet tomēr labāk. Pagatavojām vakariņas un devāmies gulēt. Bija jau ap 1:30 naktī un sāka arvien stiprāk līt.

3. diena – trešdiena, 17. jūlijs

Maršruts: Rinim – Bielavalida

Pamodāmies ap 9 no rīta. Joprojām lija lietus, tikai mazliet stiprāk, nekā gulēt ejot. Zābaki un lietus drēbes mazliet mitri. Brokastīs pagatavojām manas putras un miso zupu. Par miso zupu Linuss bija sajūsmā, jo viņam arī ļoti garšo japāņu ēdieni. Paēdām un devāmies ceļā.

100 metri un vieglā pastaiga, kas bija vakar, beidzās, jo iegājām Bielavalida ielejā un taka veda pa slīpumu, kur kreisajā pusē kalns, labajā pusē lejā tek upe. Vietām šī slīpā plakne ir sniega un ledus kārta un normāli jāturas ar nūjām, lai ar savu 20kg mugursomu nenoslīdētu lejā un neieveltos straujajā kalnu upē. Par laimi, tas slīpums diez gan ātri (tagad tā liekas) beidzās un jau varēja normāli iet. Jāpiemin, ka ielejā ir diez gan daudz sniega. Katrā ziņā, jūlija beigās, nebiju gaidījis tik daudz sniega redzēt.

Piestājam padzerties, uzpildīt ūdeni no kalnu strautiņa. Šeit arī smuka vieta, lai uztaisītu 360 grādu bildi. Tas, kas tur bildē redzams sēžot ar muguru, ir Linus. Vai nav nereāli skaisti?!

Prieki gan nebija ilgi, jo priekšā bija pirmā kalnu upe, kuru nāksies šķērsot. Pēc Annas teiktā, šodien vajadzētu būt 4 upēm, kuras jāšķērso brienot. Ātri sapratām, ka šo upi ar sausām kājām nepāriesim – būs jābrien. Kādas 20 minūtes vismaz pavadījām staigājot gar upes malu un meklējot seklāko un mazāk trakāko straumi. Un tagad sākas sevis pārvarēšana, jo aukstumā es nejūtos komfortabli un tagad man ir jāizģērbjas līdz pusei. Ārā temperatūra varētu būt ap nulli, bet negribas domāt, cik auksts ir ūdens, jo ir labi redzams ledājs, no kura šī upīte iztek. Viss, tas ir jāizdara ātri – zābaki nost, zeķes zābakos, bikses nost, apakšbikses nost (ja nu kas, lai ir sauss), visu piestiprinu pie somas. Kājās velku gumijas čības (tās, ko velk okeānā peldot, lai uz jūras ežiem vai koraļļiem neuzdurtos) nūjas stingri rokās, esmu gatavs. Eju pirmais, jo gribu, lai tas viss ātrāk beidzas. Pirmie soļi un ūdens ir aukstāks, nekā biju domājis. Vēl pāris soļi un saprotu, ka straume iekāpjot upē ir spēcīgāka, nekā vizuāli izskatās – ir kārtīgi jāturas ar nūjām pret gultni, lai stabili varētu iet. Vēl pāris soļi un ir jau pāri ceļiem – dziļāks, nekā izskatās un liekas, ka jau pēdas krampji rauj no ūdens aukstuma. Solis pie soļa un esmu pāri. Zviedrs iekāpjot ūdenī arī iekliedzas no aukstuma. Ja jau viņam auksti, ko tad lai es saku… Ātri saģērbjamies un ejam tālāk.

Ejot ceru, ka Anna kļūdās un nebūs tik daudz upes jāšķērso. Bet tepat jau ir upe klāt un upe ir tāda, kurai skaidrs, ka bez izģērbšanās pāri netikt. Tagad jau zinu, kas jādara – pa pusei pliks un ātri vien pāri esmu. Izkāpjot otrā pusē ar savu pliko dibenu, labi, ka laicīgi pamanu, ka viens pārītis (puisis un meitene) tuvojas upei. Grūti noticēt, ka te var sastapt arī kādu cilvēku, bet ir. Tas ir zviedru pāris, kas iet līdzīgu maršrutu kā mēs, tikai pretējā virzienā. Vienīgi viņi vēl nezina kā tiks no Rinim pāri ezeram, jo nav ne ar vienu sarunājuši laivu. Šodien viņi būs vienīgie satiktie cilvēki.

Papļāpājam, viņi dodas tālāk. Ar Linusu noskatamies kā viņi tiek pāri upei un pazūd skatam. Ar Linusu vienīgi nospriežam, ka viņi par drošību maz rūpējas – viņi upei gāja pāri ar plikām kājām (var pēdas uz kāda akmens vai kā cita sagriezt) un trakākais – ejot pāri upei, abas mugursomas siksnas bija sasprādzētas. Anna mums teica, ka abām siksnām ir jābūt vaļā, jo gadījumā, ja sanāk iekrist upē, var paspēt atbrīvoties no mugursomas. Nesen esot atrasts upē noslīcis vācu tūrists ar uz muguras piesprādzētu somu – bija iekritis ūdenī un nespējis atsprādzēt mugursomu.

Ejam tālāk, sniega paliek arvien vairāk un drīz jau esam klāt pie kārtējās brienamās upes. Šī upe izskatās dziļāka par iepriekšējām, tādēļ šoreiz patērējam vairāk laika meklējot īsto šķērsošanas vietu. Meklējam līdz Linusam apnīk un viņš nomet somu, ģērbjas nost un ies pāri. Neko darīt, sekoju viņam un esam pāri. Šī reize jau aiziet automātiski – nedomājot par aukstumu, noģērbies, pārej pāri, saģērbies atpakaļ, ej tālāk.

Ja var ticēt Annas stāstītajam, vairāk upes šodien nevajadzētu šķērsot. Laimīgi ejam tālāk, ir jau vakars, ap 9. Esam nonākuši līdz vietai, kur divas upes krustojas, mēs esam pa vidu – starp upēm un upes ir dziļas. Neko nesaprotam, bija teikts, ka vairāk upes nav jāšķērso. Pēc kartes arī izskatās, ka šeit mierīgi var iet pāri. Iespējams, ka kaut kad var (sausākā sezonā), bet šodien noteikti ar sausām kājām nesanāks. Izdomājām vēl nedaudz paiet atpakaļ, pastaigāties – var būt esam kaut ko palaiduši garām. Patērējām vēl kādu stundu, neko neatradām, ģērbāmies atkal nost un gājām upei pāri.

Vēl nedaudz pagājām, uzkāpām nelielā kalnā, no kura pavērās fantastisks skats uz kalnu ezeru. Šeit celsim telti.

Šodien noieti ~9 kilometri. Izklausās, ka nav daudz, bet priekš dienas kalnos, ir ok un kājas arī to jūt.

Pagatavojam vakariņas un gulēt. Atkal ir viens naktī. Pēc apgaismojuma gan to nevar pateikt.

4. diena – ceturtdiena, 18. jūlijs

Maršruts: Bielavalida – Snavvajavrre

Pamodāmies dikti skaistā dienā – saule, skaidras debesis. Beidzot varēja kārtīgi ieleju apskatīt, kurai vakar izgājām cauri. Ļoti skaisti skati visapkārt. Atkal super vieta, lai uztaisītu 360 grādu bildi. Tā ir mūsu telts, un atkal Linus pozē.

Tā kā pēc vakardienas upju šķērsošanas aukstais ūdens ir krietni mazāka problēma, rīta mazgāšanos veicu tuvējā strautiņā. Ūdens ir auksts, bet ir atsvaidzinoši un forši.

Paēdam brokastis – putras, miso zupa, kafija un dodamies ceļā.

Sākums ir kāpiens kalnā, tālāk ejam pa kalna slīpumu. Varētu arī iet pa leju, bet tad ceļš sanāktu garāks. Uz takas kalna lejā redzam alni, šis stāv un vēro mūs. Gabaliņu gājuši, ieraugam vietu ar fantastisku skatu uz ieleju. Atkal perfekta vieta 360 grādu foto. Atkal Linus ar muguru pozē.

Labu laiciņu pavadījām baudot skatu. Tepat pa kreisi redzamā akmens siena ir tā, kas mums tūlīt jāšķērso.

Pieejot pavisam klāt, siena izskatās vēl draudīgāka. Taka ir šaura un bīstama, jo no vienas puses ir akmens siena (kas tiek saukta par Devil’s Rock), no otras – ļoti stāvs kritums, kur tālu lejā ir 360 grādu bildē redzamā upe. Un taka iet stāvu uz augšu un tik pat stāvu uz leju. Ņemot vērā, ka uz muguras ir 20kg mugursoma, diez gan bīstams pasākums, jo ar tādu svaru krietni grūtāk līdzsvaru noturēt. Šeit atkal ļoti palīdz nūjas.

Vēl īsti nebijām tikuši augšā, pamazām sākās vējš un lietus. Paspējām uzkāpt pašā augšā un sākās traka lietusgāze. Kalnos tās laika maiņas ir tik straujas un neprognozējamas. Neticēju, ka tik saulainā dienā pēkšņi var tik traki sākt līt lietus. Kādu stundu gājām pa trako lietu līdz tas atkal beidzās un bijām nonākuši līdz smukai vietai pie maza kalnu ezeriņa, kur papusdienot.

No pusdienu vietas izskatās, ka vairs nav tālu līdz mūsu šīs dienas galamērķim. Paēdām un devāmies tālāk.

Tiešām vairs nebija tālu jāiet – mazāk par stundu un esam klāt – vieta, kur sākas Rapadalen – Rapa ieleja. Sarek Nacionālā parka, iespējams, skaistākā vieta. Atkal laba vieta, lai uztaisītu 360 grādu foto. Kā jau ierasts, pozē Linuss. No Linusa pa kreisi nedaudz redzama Rapa ieleja, pa labi redzama Låddebákte virsotne.

Šodien esam nogājuši aptuveni 10 kilometrus. Uzceļam telti, paēdam vakariņas un mums vēl ir ļoti daudz laika, lai paspētu izdarīt vēl vienu šodien plānoto lietu – uzkāpt Låddebákte virsotnē, no kuras paveras skaists skats uz Rapa ieleju. Dodamies ceļā. Turp – atpakaļ vajadzētu būt aptuveni 3km, bet tas ir kāpiens stāvā kalnā. Jau no paša sākuma jākāpj pa lielu slīpumu, kurš sastāv no milzu akmens bluķiem. Tīri raiti iet augšā, var būt trešdaļu esam nokāpuši un sāk atkal līt lietus. Lietus nebūtu šķērslis, ja vien akmeņi nekļūtu traki slideni mitrumā. Kādu laiku vēl kāpjam, bet tomēr pieņemam lēmumu neturpināt, jo debesis izskatās arvien draudīgāk un lietus pieņemas spēkā.

Atgriezāmies atpakaļ teltī un gājām gulēt.

5. diena – piektdiena, 19. jūlijs

Maršruts: Snavvajavrre – Renvaktarstuga

Atkal skaists rīts, brokastis ar skaistu skatu, rīta mazgāšanās tuvējā strautā un varam doties ceļā. Pārmaiņas pēc, šodienas gājiens sākas uz leju – ejam lejā ielejā. Un jau pirmais pārsteigums – upe, kurai nebūs vienkārši tikt pāri. Atkal noģērbšanās un pāri esam. Turpinās gājiens pa taku uz leju, līdz jau esam lejā ielejā, pie pašas upes, gar kuru arī turpinam gājienu. Tālāk ir divi varianti – iet pa taku gar pašu upi vai iet pa taku tālāk no upes. Izlēmām iet gar upi, bet nepamanījām, kurā brīdī nogriezāmies uz taku, kas ir tālāk no upes un aizgājām pa to. Priekšā vēl viena upe, kuru nācās šķērsot pa pliko. Šķērsojām upi, paēdām pusdienas un gājām tālāk.

Nebija ilgi jāiet līdz uzdūrāmies šodienas lielākajam pārsteigumam – purvs! Atkal pa pliko un brienam. Bridām diez gan ilgi, tas purvs likās nebeidzams. Līdz atkal nonācām līdz upei, kuru šķērsot pa pliko. Pārgājām pāri upei un izdomājām, ka tepat pie upes arī celsim telti. Šodien noieti 12km.

Mūsu šodienas galamērķis ir Renvaktarstuga, kas tulkojumā nozīmē sarga vai gana mājiņa – vieta, kur ziemā dzīvo gani vai sargi, kas pieskata ziemeļbriežus. Pie upes ir mežs un tai sarga būdiņai vajadzētu būt ļoti netālu – kaut kur tajā mežā. Izvēlējamies palikt pie upes, jo nevar zināt vai pie tās sarga būdiņas būs kāds strauts ar pietiekami kvalitatīvu ūdeni.

Uzcēlām telti, paēdām vakariņas. Linusam radās ideja, ka vajadzētu iet nopeldēties. Man somā bija divas virves. Vienu tagad izmantoju, lai turētu Linusu, jo straume upē ir ļoti stipra. Linuss iekāpa ūdenī, iegūlās uz vēdera un atlaida kājas – viņš turējās tikai manā virvē. Ja es nespētu viņu noturēt, tad viņu straume aiznestu kaut kur tālu lejā. Man ir foto, bet galerijā nelikšu. 🙂

Ļoti skaists vakars, skaistas debesis.

6. diena – sestdiena, 20. jūlijs

Maršruts: Renvaktarstuga – Bassoajve

Rīts kā parasti – aukstā rīta mazgāšanās upē un brokastis. Nu jau pie aukstā laika un ūdens esmu pieradis tā, ka pēc mazgāšanās staigāju pliks, tikai dvieli ap gurniem apsējis. Un mani šādā paskatā nobiedē cilvēks, kas iznāca no meža tieši aiz mūsu telts. Tas ir kāds zviedrs, kurš kalnos iet viens pats. Viņa maršruts ir krietni garāks, nekā mūsējais, jo viņš iet pretējā virzienā un uz Abisko, ja nemaldos. Mazliet aprunājāmies un viņš aizgāja. Man šķiet diez gan traki iet vienatnē šādā vidē.

Sapakojamies un dodamies ceļā. Ceļš sākas ar iešanu mežā un pret kalnu. Paiet labs laiciņš līdz tiekam ārā no meža un esam pakāpušies kalnā un atkal paveras skaists skats uz ieleju. Diena ir skaista, saule spīd, bet dikti nepriecājos, jo nu jau zinu, ka tas drīz var atkal mainīties.

Šodien šķiet, ka sniega mūsu ceļā ir krietni vairāk kā citas dienas. Priekšā ir kārtējā upe, kura būs jāšķērso, tikai šoreiz tā ir dziļi ielejā, bet jau no augšas var dzirdēt troksni, ar kādu viņa trakodama gāžas lejā. Grāmatā Linuss bija izlasījis apmēram augstuma metrus, kādos ir vieglāk šķērsot šo upi. Un man ir atbilstošs pulkstenis, kas rāda tekošos augstuma metrus un tas palīdz noteikt aptuveno vietu. Kamēr meklējām vietu, no otras puses upei redzam tuvojamies 4 cilvēkus – divi puiši, divas meitenes.

Ierastā procedūra – izģērbjamies, pārejam pāri, saģērbjamies. Tikmēr jau četri jaunieši ir lejā pie upes. Izskatās ap gadiem 18 vai 19. Meitenes izskatās diez gan nepārliecinoši. Tā arī ir, pēc sarunas saprotam, ka viņiem šajā pārgājienā šī būs pirmā upes šķērsošana. Viena meitene izskatās stipri nobijusies no skata kā mēs šķērsojām upi. Aprunājāmies un gājām tālāk.

Kāpiens augšā diez gan stāvs un garš. Sākot kāpt, sāk līt lietus. Pakāpušies līdz pusei apstājamies, lai uzvilktu lietus drēbes un mazliet paskatamies kā jaunieši lejā gatavojas šķērsot upi. Izskatās, ka viņi ilgi nevar saņemties, tāpēc pagaidam un paskatamies vai viņiem viss labi sanāks. Trīs ir pāri, bet meitene, kurai visvairāk bail, ir palikusi pēdējā un nevar saņemties. Viens puisis nāk viņai pretī un beigās abiem izdodas. Malacīši, tālāk viņiem būs vēl upes.

Uzkāpjam augšā, lietus piestāj un atkal nedaudz parādās saulīte un mums priekšā ir sniega lauks, ko šķērsot. Anna teica, ka esot droši – reti esot gadījumi, kad cilvēks iekrīt. Tādēļ, pirms ejam pāri, atsprādzējam mugursomu, nūjas turam rokās paralēli zemei sev priekšā. Veiksmīgi esam pāri.

Mazliet saulīte mūs palutināja, bet drīz jau atkal sāka līt lietus. Tikai šoreiz nevis vienkārši līt, bet nenormāli gāzt. Es laikam tādā lietus gāzē nekad vēl mūžā nebiju bijis. Lietum klāt vēl pievienojās krusa. Manuprāt, tas ilga kādas 40 minūtes, bet mēs turpinājām iet un labi, ka tā, jo jutu, ka ar visu iešanu man paliek auksti. Labā ziņa ir tā, ka šo gāzienu manas drēbes izturēja. Labs rādītājs, ņemot vērā, ka šis bija jau otrais lietus šodien. Bet nedaudz ir sajūta, ka ja būs vēl, tad sāks sūkties cauri. Lietus mazliet mitējās, bet pēc kādām 10 minūtēm atkal sākās. Atkal nenormāls gāziens ar krusu. Un šoreiz ilgāk, domāju, ka stundu vai vairāk. Šī bija manu lietus drēbju robeža – auksto ūdeni jau jūtu uz ādas, sākot no pleciem. No somas izvelku stingru lietus mēteli un uzvelku pa virsu. Kur es biju ātrāk? Dikti uzticējos savām lietus drēbēm. Tā kā apkārt viss ir slapjš, peļķes un strautiņi, kuriem ne vienmēr var veiksmīgi tikt pāri, arī zābaki piebristi slapji. Īsāk sakot, esmu galīgi slapjš un paliek arvien aukstāk. Par laimi, mēs kustamies. Linuss grib apstāties un paēst, es saku, ka es nestāšos, jo, ja es apstāšos, es nosalšu. Tas lietus netaisās pārstāt. Šķērsojam kārtējos sniega laukus, akmeņu laukus. Akmeņi ir slideni, man ir auksti un līdz ar to, neesmu ļoti izveicīgs. Par laimi, izdodas nepaslīdēt uz akmeņiem. Pie visa šī vājprāta, priekšā ir kārtējā upe. Esmu pilnībā slapjš, man ir auksti un man vēl ir jāizģērbjas? Upe atkal ir dziļā aizā, ir ko ņemties, lai tiktu lejā līdz upei. Dziļāk un stāvāk, nekā iepriekšējā upe.

Kaut kā izdodas atrast vietu, kur varētu pa akmeņiem pāriet, lai nav jāizģērbjas. Lai gan izskatās diez gan nereāli, bet mēģinam. Eju pirmais, esmu pilnībā slapjš un man jau ir drusku vienalga. Tā arī notiek, līdz vidum ticis, vienīgais variants ir akmens, kura virsma ir daži cm zem ūdens, lieku kāju virsū un kāja noslīd, zābaks ūdenī, bet spēju nobalansēt, lai līdz celim neieliktu kāju ūdenī. Zābaks nu ir kārtīgi piebrists ar ūdeni, bet esmu ticis pāri. Linusam veiksmīgi izdodas tikt pāri, laikam ūdenī neiekāpa. Tagad vēl jātiek augšā, nereāli stāvajā kalnā. Viņš ir tik stāvs, ka es praktiski rāpoju. Un man tas patīk, jo ir liela fiziska piepūle un man pat nedaudz paliek silti, bet tikai nedaudz. Tas kalns ir nenormāls un garš. Es tikai turpinu un kāpinu tempu. Redzu, ka Linuss atpaliek, viņam trūkst spēka un viņš saka, ka vajag pauzi. Es viņam saku, ka ar mani ir cauri, ja apstāšos. Saku, ka jāizvelk līdz augšai. Viņš piekrīt.

Tikuši mazliet augstāk kā līdz pusei un lietus pārstāj. Sarunājam, ka augšā ēdīsim pusdienas. Tuvais mērķis, pusdienas un lietus beigas dod nedaudz enerģijas.

Kad esam tikuši augšā noskatītajai virsotnei, no turienes paveras skats uz Rapa ieleju un nedaudz jau ir redzams skats, dēļ kura šī gājiena ideja radās. Ir redzama Skierffe virsotne, kur mēs rītdien kāpsim un tur būs “TAS” skats. Ir izlīdusi arī saulīte, sākam gatavot pusdienas un sāku vilkt visu nost. Ir auksts, man ir auksti, bet es novelku visu nost un stāvu pliks. Somā atrodu sausas zeķes, rezerves apavus un drēbes. Pārģērbjos, beidzot, kopš nezinu cik stundām atkal sajūtu siltumu. Karsts ēdiens, karsta kafija, nereāls skats visapkārt, dzīve ir skaista.

Izskatās, ka vairs tikai jānoiet no kalna lejā, nelielā ielejā un būsim klāt mūsu šīs dienas telts vietā.

Paēduši un atpūtušies dodamies tālāk. Nav tik viegli kā izskatījās, jo kāpiens lejā ir pa milzu akmeņiem, līdzīgi kā ceļā uz Låddebákte virsotni. Nav viegli, jo akmeņi ir slapji un slideni un mums ir jāiet uz leju, smagās mugursomas nepalīdz noturēt līdzsvaru. Par laimi, mani rezerves apavi (Salomon Speedcross 4 GTX) ļoti labi pilda savu funkciju – mitrumizturīgi, ar ļoti labu protektoru (neslīd). Apavi pārbaudīti skrienot Stirnubuka takas un šeit arī labi der. Šī diena apliecināja to, ka rezerves apaviem ir jābūt.

Kāpjot lejā atkal nedaudz sāk līt, par laimi, tikai nedaudz un ātri pāriet. Tikuši lejā, atrodam vietu teltij pie neliela strauta, netālu no kraujas malas ar fantastisku skatu uz Rapa ieleju un Nammasj kalnu.

Var beidzot atvilkt elpu pēc trakās dienas. 17 kilometri ir noieti. Tagad vakarā domāju vai es varētu šodienas paveikto izturēt, ja nebūtu tāda skriešanas bāze, ja šogad jau nebūtu divi pilni maratoni pieveikti?

Ir skaidrs, ka šī bija pēdējā diena kalnos vienatnē, jo esam jau Skierffe virsotnes pakājē un rītdien satiksim daudz cilvēkus un pamazām atgriezīsimies civilizācijā.

7. diena – svētdiena, 21. jūlijs

Maršruts: Bassoajve – Skierffe – Svijnne – Sitojaure

No rīta ierastā procedūra – mazgāšanās aukstajā strauta ūdenī, tikai šoreiz mazliet ar bažīgu skatu visapkārt, jo ir jūtams cilvēku tuvums, lai gan nevienu vēl nemana. Brokastis un pošamies ceļā.

Līdz Skierfe virsotnei vajadzētu būt aptuveni 2km. Nav tālu, bet kāpiens ir diez gan stāvs, bet ir labi iemīta taka. Saulīte spīd, diena atkal izskatās skaista.

Skierfe ir virsotne, no kuras ir bildētas skaistākās Rapa ielejas fotogrāfijas un šī vieta, manuprāt, ir vispopulārākā visā Sarek Nacionālajā parkā. Un to var just, jo tuvojoties Skierffe pakājei, var manīt cilvēkus nākam jau lejā no virsotnes un ejam augšā un pa gabalu manāmi cilvēki nākam no Aktse puses. Ir daudz cilvēku, kas savu gājienu sāk no Aktse, jo uz turieni noteiktās dienās un laikos lido helikopters. Un Aktsē arī ir mājiņas, kuras var rezervēt un nakšņot.

Uzkāpjam Skierffe virsotnē un tikmēr ir apmācies, ieleja pildās ar miglu un skats tiek bojāts, nesanāk tik smukas bildes. Tomēr, skats ir nereāls. Sākas traks vējš un traks gāziens. Noslēpjamies aiz milzīga akmens bluķa, jo ir sajūta, ka vējš ir pietiekami stiprs, lai mūs aizpūstu. Apsedzamies ar lietus mēteļiem, kamēr lietus beidzas. Tā arī notiek un atkal izlien saulīte, ieleja ir atbrīvojusies no miglas un viss skaistums ir mūsu acu priekšā. Fantastika! Šķiet, mēs uz šīs virsotnes pavadījām 2 stundas. Šeit, pirmo reizi kopš iegājām Basstavage ielejā, telefonam ir zona. Linuss piezvanīja savai ģimenei, es savai. Sirreālas sajūtas. Diemžēl, neizdodas uztaisīt 360 grādu foto, jo kaut kas ir atgadījies ar telefonu. Labi vēl, ka parastas bildes var.

Negribās iet prom, bet ir jāiet. Ejot lejā, pretī nāk vēl cilvēki pa bariņiem. Pēc apģērba spriežot un pēc nelielajām mugursomām, ir skaidrs, ka viņi nāk no Aktse, lai apskatītu tikai skatu no Skierfe virsotnes.

Kādu laiciņu pagājām, apstājāmies, lai ieturētu pusdienas vietā, kur pēdējo reizi ir skats uz Skierfi un kaut kur aiz kalna esošā pilnīgā kalnu vienatnes un netveramā skaistuma sajūta.

Nākošais mērķis ir Svijnne – vieta pie Sitojaure ezera, kur mums ir sarunāts, ka rīt no rīta Anna mūs pārcels ar motorlaivu pāri ezeram. Līdz Svinjnne apmēram 13km gājiens. Lai gan attālums priekš kalniem pietiekami liels, šķiet, diez gan ātri esam tikuši galā. Kādi 3km pirms ezera, uz takas satiekam jaunu puisi, kurš iet viens pats. Viņš nāk no ezera un stāsta, ka esot viens pats pārcēlies ar laivu un tagad šajā pusē esot divas laivas, līdz ar to, ja mēs gribam, varam šovakar pārcelties pāri. Neviens pirms mums tagad uz takas neesot, laivām vajadzētu būt. Ideja ir tāda, ka vasaras laikā, apmēram no 1. jūlija līdz septembra beigām organizācija nodrošina trīs laivas, ar kurām pats airējot bez makas var pārcelties pāri. Nosacījums, ka laivu var ņemt, ja pie ezera ir divas laivas, lai paņemot laivu, vienmēr paliek viena laiva krastā. Šovakar mums ir paveicies, aizejot pie ezera, atrodas divas laivas (zemāk bildēs ir foto, kur aprakstīti nosacījumi). Tur pat ir metāla kaste, kurā ir glābšanas vestes. Ar Linusu izlemjam, ka spēka vēl ir pietiekami un šis būs ļoti labs piedzīvojums. Viņš noprasa vai protu airēt. Protams, protu. 🙂 Dodamies ceļā. Ir skaists vakars. Ar virzienu nav problēmu, jo ezerā ar gariem, spilgtiem mietiņiem ir iezīmēta trajektorija kā jābrauc, jo ezerā ir sēkļi un mietiņi domāti, lai ar laivu vai motorlaivu neuzbrauktu uz kāda sēkļa vai akmeņa. Linusam arī iedevu nedaudz paairēt, bet viņam īsti nepatika.

Tikuši otrā krastā, kārtīgi pietauvojām laivu, nolikām vestes kastē un devāmies meklēt telts vietu. Meklējot nostaigājām aptuveni 4 kilometrus, jo negribējās šosejas malā (tā mēs saucām Kungsleden taku) celt. Atradām vietu pietiekami tālu un noslēptu no takas un netālu no strauta. Vakariņas un gulēt. Kā parasti, gulēt iešana pēc vieniem naktī.

Linuss aizrakstīja Annai īsziņu, ka paši pārcēlāmies ar laivu pāri, lai no rīta mūs negaida.

8. diena – pirmdiena, 22. jūlijs

Maršruts: Kempinga vieta ap 4km no Sitojaure – netālu no Saltoluokta

Atkal skaists, saulains rīts. Kā jau rīts – mazgāšanās aukstajā strauta ūdenī, brokastis un aiziet ceļā.

Izejot uz šosejas – Kungsleden takas, pārņem viegluma sajūta – plata taka, skaidri redzams un zināms kur jāiet, visi pārsteigumi beigušies. Šodien aizejam līdz pēdējam augstajam punktam, kur ir skaists skats uz ezeru, kuram rītdien celsimies pāri. Ļoti skaistā vietā, netālu no strauta uzceļam telti un pavadam mierīgu vakaru. Tur, tam ezeram otrā pusē ir civilizācija, jo tur, 200 metri no ezera ir šoseja un autobuss uz vilcienu.

Šodien noieti aptuveni 17km.

9. diena – otrdiena, 23. jūlijs

Maršruts: Kempinga vieta ap 1km no Saltoluokta – Saltoluokta kalnu stacija (mountain station)

Pamostoties mūs sagaida ļoti saulains rīts. Tā kā mums autobuss ir 16:00, nesteidzīga rīta pelde, brokastis un mantu sapakošana un dodamies no kalna lejā uz Saltoluokta mountain station. Ļoti īss gājiens – aptuveni 1km un esam klāt.

Atkal mazliet papriecājamies par kalnu stacijas mājīgo veikaliņu. Samaksāju par dušu, Linuss dušai klāt piepērk arī pirts apmeklējumu. Tā kā pirts ir tajā pašā telpā, kur duša, tad palūrēju kā tur izskatās. Pirtī ir liels logs, pa kuru, guļot vai sēžot uz lāviņas ir lielisks skats uz ezeru.

Paēdam pusdienas, no mantu glabātavas paņemam atstātās mantas un dodamies uz laivu.

Atpakaļceļā laiva ir pilna ar mugursomniekiem. Arī ģimenes ar maziem bērniem un lielākie bērniem. Man patīk šis aktīvais un dabai tuvais domāšanas veids, kas tiek ieaudzināts jau no bērnības.

Autobuss ir klāt, visi saliek milzīgās mugursomas. Apsēžos autobusa mīkstajā krēslā un pirmo reizi kopš laikam 8 dienām, ir pilnīga relaksācija. Skatos pa logu, skatos kalnus un mežus un laikam aizmiegu, jo drīz jau klāt ir Gällivare vilciena stacija. Stacijā arī ir foršs Sāmu suvenīru veikaliņš. Kaut kas īpašs un savs viņiem ir.

Es palieku pie stacijas ar abām mūsu mugursomām, kamēr Linuss aiziet nelielajā pilsētiņā meklēt kaut ko ēdamu. Izdomājām, ka neiesim ar mugrsomām uz muguras, pietiek. Un atstāt vienkrāši uz soliņa arī negribējās.

Linuss atnāk ar divām picām. Viena parasta, otra, īpaša – ar ziemeļbrieža gaļu un nenormāli garšīgu krējuma-mārrutku mērci. Nebiju ēdis ziemeļbrieža gaļu, pat nebiju iedomājies, ka viņus ēd. Tā pica bija nenormāli garšīga. Var būt es biju izsalcis, bet likās, ka garšīgāku picu nekad mūžā neesmu ēdis. Nopietni! Zemāk bildēs vismaz foto var apskatīties.

19:51 ir klāt vilciens uz Stokholmu. Iekārtojamies savā kupejā. Linuss nopircis tādas biļetes, lai varam gulēt 1. stāvā. Mūsu kupejā pievienojas itāļu pāris ar diviem žiperīgiem puikām. Ar Linusu saskatamies – laikam gulēšana šonakt nebūs.

Itāļu pāris ar bērniem katru gadu, kad Itālijā karsts, dodas uz ziemeļiem. Šoreiz uz Lapzemi, sākumā Somijā, pēc tam – Norvēģijā un Zviedrijā. Dikti aktīva ģimenīte. Parunājāmies arī par kalniem un citiem ceļojumiem, interesanti. Tā arī šajā ceļojumā vilciena restorāna vagonu neiemēģinājām.

10. diena – trešdiena, 24. jūlijs

9:45 no rīta ieradāmies Stokholmas stacijā. Tuvojoties Stokholmai ienāca prātā doma, ka es varētu izkāpt lidostā, jo vilciens piestāj arī pie lidostas. Bet Linuss saka, ka izkāpjot stacijā būšot jāmaksā par iziešanu terminālī un sanāk dārgāk, nekā aizbraukt līdz stacijai un ar autobusu aizbraukt uz lidostu. Un sanāks vēl laiks ar Linusu aiziet kafiju padzert.

Piesēdām izdzert kafiju ar kanēļmaizīti pie galdiņa, kas izlikts ārā uz ielas, pie stacijas. Troksnis, mašīnas, augstceltnes – labs kontrasts.

Sareks ir palicis manā sirdī. Ir sajūta, ka gribēsies vēl atgriezties.

Zemāk apstādinātie mirkļi. Bildēts ar telefonu.

Tikko satikušies ar Linusu Stokholmas stacijā

Mūsu mugursomas vilcienā

Vilcienā, pa ceļam

Vilcienā

Vilcienā

Gällivare stacija

Autobuss Gällivare – Ritsem

Mugursomas autobusā

Kebnats/Saltoluokta. Ceļš uz kuģīti.

Kebnats/Saltoluokta

Kebnats/Saltoluokta

Kebnats/Saltoluokta

Kebnats/Saltoluokta

Kebnats/Saltoluokta

Saltoluokta mountain station

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden

Annas māja

Annas māja

Ar laivu ceļamies pāri uz Rinim

Rinim, atvadamies no Annas vīra

Rinim

Ieeja Basstavagge ielejā

Ieeja Basstavagge ielejā

Ieeja Basstavagge ielejā

Pētam karti

Dodamies iekšā Bastavagge ielejā

Dodamies iekšā Bastavagge ielejā

Bastavagge

Bastavagge

Bastavagge

Bastavagge ieleja. Pirmā upes, kas jāšķērso.

Bastavagge

Bastavagge

Bastavagge

Bastavagge

Bastavagge

Bielavalida

Bielavalida

Bielavalida

Bielavalida

Bielavalida

Bielavalida

Bielavalida

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Snavvajavrre

Snavvajavrre

Snavvajavrre

Snavvajavrre

Snavvajavrre

Snavvajavrre

Snavvajavrre

Låddebákte

Låddebákte

Låddebákte

Låddebákte

Snavvajavrre

Snavvajavrre

Låddebákte

Rapadalen

Rapadalen

Rapadalen

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Netālu no Renvaktarstuga

Netālu no Renvaktarstuga

Netālu no Renvaktarstuga

Rapadalen

Rapadalen

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Nammasj

Ceļā

Rapadalen

Rapadalen, Nammasj

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Nammasj

Rapadalen, Skierfe

Ceļā

Rapadalen, Nammasj

Rapadalen, Nammasj

Rapadalen, Nammasj

Rīts

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe, Nammasj

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe, Nammasj

Rapadalen, Skierfe

Rapadalen, Skierfe, Nammasj

Ceļā

Ceļā

Starp tām divām peļķēm beidzas Sarek nacionālais parks

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Ceļā

Svijnne, Sitojaure

Sitojaure

Sitojaure

Sitojaure

Sitojaure

Sitojaure

Sitojaure

Ceļā

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden

Kungsleden, rīts

Kungsleden, rīts

Kungsleden, rīts

Saltoluokta mountain station

Saltoluokta mountain station

Ceļš uz mājām

Ziemeļbrieža gaļas pica

Fika Stokholmas stacijā

Uz lidostu

Pēc

Uz mājām

Uz mājām

Share this:

Daži GPX faili – kartes priekš pulksteņiem.

Latvijā

Skaļupes – Sigulda = 26 kilometri, ~400 augstuma metri. Pa taku gar Gaujas malu. Ja skrien ar vidējo ātrumu ap 5:30min/km (ieskaitot kāpšanu Ziediņā finišā), tad skrējiens ilgst aptuveni 2h:20min. GPX

Zvārtes iezis – Skaļupes – Sigulda = 33 kilometri, ~412 augstuma metri. Pa taku gar Amatas un Gaujas krastu.  Ja skrien ar vidējo ap 5:24min/km (ieskaitot kāpšanu Ziediņā finišā), tad var iekļauties 3h – 2h:58min. GPX

Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis – Skaļupes – Sigulda = 42,57 kilometri, ~533 augstuma metri. Pa taku gar Amatas un Gaujas krastu.  Ja skrien ar vidējo ap 5:54min/km, tad var noskriet 4h:11min. GPX

Japānā

Tokušimas centrs – Bizan kalna virsonte – atpakaļ = 9 kilometri, 413 augstuma metri. GPX

Share this:

Esmu priecīgs, ka arī man skriešana ir iepatikusies tik ļoti, ka esmu nonācis līdz maratonam (42,195 km). Precīzi neatceros, bet man šķiet ka šis ir ceturtais gads kopš sāku skriet (kopš 2015. gada vasaras).

Pirms skriešanas braucu ar riteni, piedalījos visos SEB un Trek (tagad tāda vairs nav) velomaratonos, bet prioritāšu dēļ pārstāju, jo nevarēju vairs tik daudz laika atvēlēt treniņiem. Pagāja gads bez sportiskām aktivitātēm, bet kaut ko prasījās un skrējēju draugu iedvesmots sāku ļoti pamazām skriet. Galvenais, ko apzinājos pirms sāku skriet – ka darīšu to prātīgi – nenodarot ķermenim pāri (vai pēc iespējas mazāk), tādēļ daudz lasīju un ievēroju plānu, neko nesasteidzot, lai ķermenis (īpaši, kauli un locītavas) pierod pie skriešanas slodzes.

Skriet sāku pa asfaltu, bet, tā kā dzīvoju pie Juglas mežaparka, ātri pārgāju skriet mežā un uz asfalta vairs nerādījos. Pāris gadus skrēju viens pats – pēc sacensībām neprasījās, lai gan interesants likās Stirnubuks. 2018. gada vasarā izdomāju pamēģināt Stirnubuku un noskrēju četrus posmus. Mans pirmais kopīgais krējiens un arī pirmais Stirnubuks bija Piebalgas posms. Šis posms īpaši interesants šķita ar to, ka tas notiek Raimonda Dombrovska īpašumā, jo šis cilvēks man šķiet ļoti iedvesmojošs ar saviem sasniegumiem un dzīvesveidu. Arī tas, ka šis posms bija ar nakšņošanu. Labi atmiņā ir palicis vakars pie ugunskura, kur ar savu pieredzi dalījās Andris Ronimoiss. Pirms tam par viņu nebiju dzirdējis, jo netiku sekojis līdzi Latvijas skrējēju gaitām. Andra stāstītais bija ļoti iedvesmojošs, tie kilometri, par kuriem viņš runāja likās kaut kāds kosmoss, jo tobrīd vienā piegājienā nebiju skrējis vairāk par 14 kilometriem. No viņa stāstīstā visvairāk iespiedās skrējiena plānošana un šis teikums: “Ultramaratons ir ēšanas maratons”. Tobrīd nebiju aizdomājies, ka garo distanču skriešanā viss ir atkarīgs no labas plānošanas, galvenokārt, ēšanas plānošanas. Šīs atziņas ļoti noderēja plānojot savu pirmo maratonu, lai gan, tobrīd prātā pat pusmaratons nebija.

Pēc tam vēl noskrēju Šlokenbekas, Gaiziņa un Līgatnes Stirnubuka posmus. Gaiziņa posms bija obligāti jāskrien, jo tā ir mana dzimtā puse – esmu uzaudzis apmēram 20 km no Gaiziņa, tur arī mācījos ar sniegadēli braukt. Un Gaiziņš bija arī pirmais posms, kur simtniekā ieskrēju – ap 80 vietu.

Pēc Līgatnes posma, viena drauga, kurš skrien arī maratonu, iedvesmots, izdomāju sākt gatavoties Rīgas maratonam 2019. gada maijā. Oktobrī pirmo reizi izskrēju kopā ar Adidas Riga runners un kopš novembra trešdienās viņiem pievienojos koptreniņos. Kopš novembra skrienu 4 reizes nedēļā un viena no tām ir koptreniņš. Man tie koptreniņi patīk, jo visi ir draudzīgi un lielākā daļa no viņiem ir skrējēji ar lielu pieredzi un var daudz ko iemācīties un uzzināt, īpaši gatavojoties maratonam.

Kur Japāna un Tokushima uzradās?

Japāna manā dzīvē ienāca jau sen – ap 2002. gadu, bet tā pa īstam tas notika 2009. gadā, kad devos studēt uz universitāti Japānā. Par to arī ir šis blogs, tādēļ sīkāk nestāstīšu.

Man Japānas omīte vismaz reizi mēnesī prasa, kad braukšu ar sievu un meitu uz Japānu, viņa dikti gribot manu meitu redzēt. Tā nu mēs oktobra sākumā pieņēmām lēmumu, ka martā brauksim un nopirkām biļetes. Pēc tam nejauši uzdūros uz informācijas, ka tajos datumos, kad esam Tokušimā, tur notiek ikgadējais Tokušimas maratons un pieteikšanās ir pēc 2 dienām. Tā bija zīme! 🙂 Tā kā Tokušimas maratonā ir tikai viena distance – 42,195km, tad man nebija kur atkāpties un nācās plānot gatavošanās procesu pilnajam maratonam 17. martā, nevis maijā.

Gatavošanās process noritēja pēc plāna, kilometri krājās, janvāra sākumā biju ticis līdz 28 kilometriem. Viss bija skaisti līdz vienā, ne visai garā treniņā – 20 km skrējienā savainoju lielā liela kaula priekšējo muskuli (tibialis anterior). It kā īpaši neko nedarīju treniņā, bet beidzās viss ar to, ka nedēļu knapi paiet varēju un pamazām treniņus varēju atsākt tikai pēc 2 nedēļām. Tā bija pirmā reize, kad sajutu stresu, vairāk dēļ tā, ka vairs nejutos tik drošs, jo nav jānokrīt vai jāizmežgī potīte, lai savainotos tā, ka paiet nevar. Arī tas, ka īsti nesapratu, ko esmu izdarījis nepareizi, lai turpmāk to neatkārtotu. Protams, lasīju daudz internetā par šī muskuļa traumu cēloņiem un dažas idejas guvu, bet kopš tās reizes fonā ir doma, ka tas var notikt atkal. Labais, ko no šī guvu – iepazinos ar kompresijas getrām un teipu. Sākumā varēju paskriet tikai ar teipu un kompresijas getrām – tās labi notur apakšstilba muskuli un tibialis anterior sāpes pamazām pazuda un vairs nav jūtamas, bet bez kompresijas getrām garus gabalus vairs neskrienu.

Mazliet pārplānojot skriešanas plānu, pamazām atgriezos pie 30 kilometriem. Pirmspēdējā treniņā virs 30km, sākās labās kājas potītes sāpes jau zem 20km. Pārbaudījos uz skrejceliņa, izrādās, ka ir stipra pronācija un to zinot, noteipoju potīti stabilitātei, kā arī, skrienot katrā solī centos piedomāt kā lieku labo kāju. Papildus tam, veicu vingrojumus potītes stabilitātei.

Divas nedēļas pirms maratona diez gan viegli, lēnā garā (5:18 min/km, 140bpm) noskrēju 35 kilometrus un jutos gatavs. Pēdējās divas nedēļas atpūta – krietni mazāk kilometru nedēļā, vieglāka vingrošana.

Pēdējā nedēļā pēc plāna arī bija jāskrien 4 reizes, kur 4. reize būtu svētdienas maratons, bet nekas negāja pēc plāna, jo līdz ar pēdējiem darbiem pirms atvaļinājuma, visam nepietika laika. Tādēļ pirmo reizi sanāca izskriet tikai trešdien (7km), otro reizi sestdien jau esot Japānā (4km) un maratons bija trešā reize, nevis ceturtā, kā bija plānots. Ar gulēšanu arī nesanāca kā plānots, īpaši pēdējās dienās pirms maratona. Tokušimā ieradāmies piektdienas pēcpusdienā. Sestdien numuru izņemšana, bet, lai mēs varētu atpūsties, omīte aizveda mani uz maratona organizatoru biroju (jāpiebilst, ka man omīte ir dikti aša – ar visiem runājas, visus pazīst utt.) un dienu iepriekš saņēmu savu paku. Pakā pārsteigums bija tas, ka laika kontroles čips nav pie numura piestiprināts, bet ir atsevišķi un ir jāpiestiprina pie viena no apaviem (zemāk foto).

Tā nu kamēr ar omīti izrunājāmies, vakariņas paēdām un aizbraucām iekārtoties uz namiņu okeāna krastā, ko omīte sagādāja, jau bija ap 10 vakarā. Lai gan miegs nāca, pamodos 2 naktī un nevarēju līdz 5 rītā aizmigt, kad aizmigu, Madara jau 9 bija izgulējusies un neļāva man gulēt – bija jāiet gatavot brokastis. Naktī uz maratonu bija tieši tas pats, aizgāju gulēt pēc 9 vakarā, 2 naktī pamodos un tā arī līdz 5 no rīta – līdz modinātājam neaizmigu.

Iepriekšējā vakarā biju noteipojis abas kājas (kreisai kājai – tibialis anterior teips, labajai kājai – teips potītes stabilitātei), lai no rīta var saprast kā jūtos. Ar kreiso kāju viss kārtībā, labajai kājai potīti vilka tā, ka nodomāju, ka 4 stundas es tā neizturēšu, tādēļ pārteipoju citu veidu, kādu vēl nebiju mēģinājis. Lai gan saka, ka neko jaunu mēģināt nevajag maratona dienā, šoreiz noriskēju. 6:45 jau omītes dēls bija pakaļ un visi (arī sieva un meita) devāmies uz pilsētas centru.

Rīts bija labs – nebija vēja (šeit pie okeāna parasti ir diez gan stirps vējš), mazliet saulīte spīdēja, mākoņains, bet izskatījās, ka lietus nebūs, mazliet vēss (+6 aptuveni). Maratona starts plkst. 9:00, no 8:00 līdz 8:40 ieiešana koridorā, no 8:00 līdz 8:30 mantu nodošana glabāt līdz finišam, lai finišā uzreiz var saņemt. Finiša mantu maisā, kas tiek iedots kopā ar numuru un uz kura ir dalībnieka vārds, uzvārds un numurs, ieliku sausas drēbes, SIS recovery pulveri un telefonu, lai vieglāk varu savējos atrast.

Tā kā omītes dzīvoklis atrodas pie paša maratona starta, viņas dzīvoklī, siltumā stāvēju pie loga un skatījos kā cilvēki stājas uz starta. No dzīvokļa izgāju ap 8:10, iesildījos (tikai dinamiskā stiepšanās pirms skriešanas), aizgāju uz savu koridoru, pēdējā minūtē novilku garās bikses un jaku, ieliku maisā un atdevu glabāšanai. Mantu glabāšana tika organizēta lielās fūrēs, kas bija izretojušās starta koridoros un katrs savu somu nodod savā koridorā, atbilstoši starta numuram. Tā nu es paliku pliks – šortos un t-kreklā apmēram +8 grādos, bet bija sarunāts, ka viena omītes draudzene (Kawasaki san) mani startā sameklēs un kaut ko siltu iedos uzvilkt, ko pēc tam varēs izmest. Iegāju savā koridorā un pēc kādām 5 minūtēm Kawasaki san mani atrada un iedeva tādu kā garu plēves t-kreklu. Mazliet siltāk palika. Neskatoties uz savu vecumu (gadi 70) Kawasaki san pati arī skrien maratonus.

Par skrējiena plānu. Pieteikumā biju ierakstījis vēlamo rezultātu 3 stundas, 54 minūtes – lēns rezultāts, tā lai nav stresa un, lai zem 4 stundām. Galvenais, lai ir viegli noskriet, ar zemu pulsu, lai nepārpūlētos un lai pēc tam vēl ir vēlme skriet. Kā lasīju vienā “Runnersworld” rakstā: “Finišēt stipram!”. Ēšanas plāns: SIS 60ml želeja 7., 14., 21., 28. kilometrā. 35. kilometrā SIS 60ml želeja ar kofeīnu, 38. vai 39. kilometrā Isostar Energy Shot 60g ar koefīnu. Kāpēc katrā septītājā kilometrā – jo organisms stundā var pārstrādāt enerģijā līdz 90 gramiem ogļhidrātu. Vēl jostas somiņā līdzi ir trīs Saltstick tabletes, kurās ir nātrijs, kālijs, kalcijs, magnijs, D vitamīns. Saltstick tablete katrā 59. minūtē jeb reizi stundā. Ēdiena reizes un Saltstick tablešu ēšanas laikus saliku pulkstenī, lai atgādina. Vēl somiņā ir trīs ibumetīni – šo ieteica viens no Riga Runners koptreniņa dalībniekiem, viņš teica, ka garajā distancē, ja kaut kas sāk sāpēt, tad Ibumetīns labi palīdzot. Želejas biju izmēģinājis garajos treniņos – skrienot 28, 30 un 35 km. Līdz šim bija ok, vienreiz pēc trešās želejas vēderu sagrieza, bet varēja izturēt līdz galam.

Maratona mājas lapā iepriekš bija publicēta maratona rokasgrāmata, kuru kārtīgi izstudēju. Visvairāk, maratona karti (zemāk foto), kur man patika kā precīzi atzīmēti uzpildīšanās punkti un norādīts, ko tieši, kurā punktā varēs dabūt. Bija atzīmēts, ka no 8,6 kilometra varēs dabūt sāli, tas mani visvairāk interesēja – kādā veidā/formā viņš tiks pasniegts.

Oficiālās uzrunas un jau starta šāviens. Lai gan biju pirmajā starta vilnī (kopā bija divi viļņi), tiesa gan, beigās, likās, ka pagāja kādas 5 minūtes līdz tiku līdz starta līnijai un palaidu pulksteni. Satraukums bija baigais, atbalstītāji gar malām kliedz un taurē, pulss augšā. Tikai uz skriešanu vien nevarēju koncentrēties, jo malās bija jāmeklē pazīstamie atbalstītāji – ap 300m pēc starta, kreisajā pusē jāmeklē omīte ar manu sievu un meitu; ceturtajā kilometrā, uz tilta – Kawasaki san, 23. kilometrā Noguchi san un Bando san. Vēl tas, ka malās esošie bērni stāv izstiepuši rokas un gaida “pieci”, ko arī pēc iespējas cenšos darīt. Omīti ar Latvijas karodziņu un sievu ar meitu veiksmīgi atrodu, tālāk arī Kawasaki san ar Latvijas karodziņu atrodu un pasveicinu. Nu jau paliek silti – novelku savu plēves kreklu, saloku un ielieku kabatā. Neizmetu, jo likās, ka var būt vēlāk paliks auksti.

Pirmos kilometrus plānots skriet ļoti lēni – ap 5:30 min/km, tas apmēram izdodas (jo skrienu tomēr nedaudz ātrāk) tikai pulss ir baigi augsts. Ja parasti būtu ap 135, tad tagad ir virs 150 no tiem visiem trokšņiem un “pieci” došanām un straukuma paša par sevi. Neplānoti ātri – jau ap 4. kilometru savajagās uz wc, kas mani tracina, bet zinu, ka pirmais dzeršanas un wc punkts ir tuvu piektajam kilometram. Tā arī ir, 4,8 kilometrā ātri padzeros, turpat ir arī wc, bet pie tām gara rinda, līdz ar to, šo izlaižu un skrienu tālāk. Sākot ar 6. kilometru tempu tuvinu 5 min/km. Viss notiek ļoti raiti un mierīgi – pamazām ieeju smukā ritmā, turpinu bērniem dot “pieci” un smaidīt. 7. kilometrā apēdu pirmo želeju, kuru kuņģis uzņem bez problēmām. 8. kilometrs ir pirmais, kad jau izdodas pulsu dabūt zem 140 bpm. Nākošajā pitstopā (ap 9. km) arī tieku pie wc, zaudēju 30 sekundes, bet neko darīt. Šajā pitstopā ir arī pirmā sāls došanas vieta. Sāls ir nolikts kastēs uz galda, paķer šķipsniņu un skrien tālāk pie ūdens. Ir gan ūdens, gan elektrolītu dzērieni.

Lai gan pitstopi ir ik pēc 3 līdz 5km, liekas, ka viņi ir ļoti bieži, tualetes vēl biežāk, jo ir arī starp pitstopiem. Arī ēdiens, tie ir gandrīz visu laiku, jo ceļa malā ik pa laikam ir kādas kastes gan ar zemenēm, gan apelsīniem, mandarīniem. Turos un neko neņemu – pieturos pie sava ēšanas plāna.

Sākot ar 13. kilometru skrienu zem 5 min/km, jūtos joprojām ļoti labi. 14. kilometrā arī otrā želeja tiek uzņemta bez problēmām. No 19. kilometra pitstopos ir arī banāni, saldumi, visādi rīsu brīnumi, japāņu nūdeles. Pieēsties var kārtīgi, bet joprojām neko neņemu – pieturos pie sava ēšanas plāna. Pitstopos iegājusies rutīna – sāls šķipsna, elektrolīta dzēriens, kā pēdējais – ūdens. 20. kilometrā atkal nākas ieskriet wc un atkal aiziet 30 sekundes. Ap 21. kilometru sāk parādīties pretvējš, saulīte vairs nesilda un savelkās mākoņi. Trešā želeja arī smuki aiziet. Atceros, ka ap 23. kilometru mani gaidīs Noguchi san un Bando san. Cītīgi vēroju jau kopš 22. kilometra, bet viņas tā arī nemanu (pēc tam viņas teiks, ka ir aplikācijā sekojušas līdzi, kur es skrienu, bet vienalga nav pamanījušas). Laiks paliek arvien neforšāks – vējš pieņemas spēkā, paliek vēsāks un izskatās, ka būs lietus.

27. kilometrā sāk riktīgi līt un vējš liekas nenormāls. Kāda laime, ka kabatā atstāju to plēves kreklu, tagad ļoti noder. Vienīgā laime, ka vējš nav tieši sejā, bet ir nedaudz no sāna, līdz ar to, izdodas turpināt skriet zem 5 min/km, tikai pulss gan paaugstinās. Lietus liekas ass – kā krusa, plikās rokas labi dursta. Diez gan ātri parādās peļķes un kājas ir pilnībā slapjas. 28. kilometrā arī ceturtā želeja smuki aizgāja – bez vēdergraizēm. Tā tas trakums turpinājās kādus piecus kilometrus līdz lietus un vējš norimās, temps mazliet pieauga bez piepūlēm. Joprojām bija sajūta, ka skrienu ar labu rezervi.

Vēl viens lielais prieciņš par to, ka šodien potīte nesāp. Vai nu tāpēc, ka labi noteipoju, vai tāpēc, ka piedomāju pie soļa. Vēl ko darīju: asfaltētiem ceļiem parasti ir izliekums un skrēju pa to pusi, lai labajai kājai būtu pēc iespējas mazāka slodze uz pēdas iekšpusi. Izskatās, ka kāds no šiem vai visi kopā tīri labi strādāja.

35. kilometrā pēdējā želeja, šoreiz ar kofeīnu, jo biju plānojis, ka šeit jau būs vai tuvosies “bedre” (jeb the wall). Baigi pēc kofeīna neprasījās, bet parastās želejas man vairs nebija. Nu jau jostas somiņa man bija pavisam viegla – vairs bija palikušas neizmantotās (par laimi) Ibumetīna tabletes un viens Isostar Energy Shot.

Ļoti gaidīju 35. kilometru, jo vairāk vienā piegājienā par šo atzīmi nebiju skrējis un gribējās uzzināt, kas ar mani notiks pēc 35. kilometra. Jāsaka, ka vienīgais, ko uzzināju ir tas, ka mierīgi varu turpināt skriet un joprojām jūtos labi, nekādas problēmas nesagādā turēt tempu zem 5 min/km un domāju par pēdējiem kilometriem – paātrināt tempu vai turpināt šādā pašā garā, jo vidējais kopējais vidējais temps jau ir 5 min/km, kas nozīmē, ka savu plānu būšu izpildījis un finišējis vismaz 20 min ātrāk, nekā plānoju.

Vienīgais, kas man sāk nedaudz sāpēt ir cirksnis. Muskuļu sāpes cirksnī man ir jaunums. Vienīgais iemesls, kas man nāk prātā, ka var būt solis ir par lielu, bet pēc sajūtām tā neliekas – ierastais solis. Būs vēlāk jāpalasa, kādi varētu būt cēloņi un kā tos novērst.

Lai gan neprasījās, bet pēc plāna, 39. kilometrā izdzēru Isostar enerģijas šotu. Tā bija kļūda, jo drīz paaugstinājās pulss, likās, ka sākas tāds kā drudzis, kādas trīs reizes bija grūtības ievilkt elpu. Kaut kā atguvos un saņēmos pēdējiem diviem kilometriem un 41. kilometru noskrēju visātrāk šajā maratonā (4:35 min/km) un domāju vai nosprintot pēdējo kilometru vai nē. Tomēr izdomāju mazliet nomest ātrumu un pēdējo kilometru noskrēju 4:38 min/km. Pulksteņa laiks finišā 3 stundas 31 minūte un 39 sekundes, lai gan pulkstenis rādīja, ka distance bija 42,38 km. Finiša laiks sertifikātā (no starta šāviena) 3 stunas, 36 minūtes un 21 sekunde. Vidējais ātrums 4:59 min/km.

Esmu plānu izpildījis ar uzviju – finišēju 23 minūtes ātrāk (ja skatās pulksteņa laiku), nekā ierakstīju pieteikumā. Arī sajūtu mērķis ir izpildīts – jūtos ļoti labi, neesmu pārguris, nekas īpaši nesāp. Tiešām jūtos stiprāks pēc šī maratona. Jauns sākums.

Finišā ātri saņēmu savu nodoto maisu ar siltām drēbēm un recovery pulveri, kuru aši arī izdzēru. Omīte un sieva manu finišu nokavēja, jo es finišēju 12:36, bet sievai pateicu, ka ap 12:50 lai nāk uz finišu.

Ar savu seno japāņu draugu Morio jau pāris nedēļas iepriekš biju sarunājis, ka pēc finiša abi dosimies uz Onsenu (japāņu pirts ar dažādiem baseiniem, masāžas baseiniem un karstā avota baseinu zem klajas debess), jo lasīju, ka pēdējie pētījumi rāda, ka pēc garas distances finiša tomēr ir labāk karsta vanna, nevis ledus vannas. Protams, ja nav kādi savainojumi, tad gan labāk ledus.

Nu var sākt domāt par Rīgas maratonu maijā, bet pa priekšu vēl Stirnubuka pirmais un otrais posms.

Laika kontroles čips

Skats uz starta zonu

Numurs un medaļa

Maratona karte

Finišā

Reizē finišējām

Finišā

Maratona diploms

Finišētāja dvielītis

Share this:

Rīts ir apmācies un nedaudz smidzina. Kā plānots, braucam uz netālu esošo Tunnel Beach Track – smuka pludmale un arī skaista taku uz pludmali. Odziņa ir kalnā izveidots, šaurs tunelis, pa kuru var noiet pie paša okeāna mazā pludmalē. 1 stundas gājiens turp un atpakaļ no auto stāvvietas.

Bija doma, ka šeit Dunedin, Saint Clair pludmalē varētu pasērfot, bet, izrādījās, ka sezona ir beigusies, jo pašā krastā esošajā sērfa dēļu nomā bija pilnīgs klusums – viss slēgts. Bet pludmalē tiešām ir skaistas viļņu līnijas, būtu bijis labs sērfiņš.

Ja nevar sērfot, tad braucam uz Otago Peninsula, turpat Dunedin esoša pussala, kur varētu būt iespēja redzēt pingvīnus. Ļoti smuks ceļš uz turieni. Pingvīnus neredzējām, bet dēļ ceļa vien ir vērts tur aizbraukt.

Dodamies prom no Dunedin, apmēram 65km braucienā ir Matakae – ainavisks rezervāts, kur tuvumā var novērot jūras lauvas un roņus. Zemāk video.

View this post on Instagram

A post shared by Martins Berzins (@marutinusu)

16km no Matakaea un 76km braucienā no Dunedin piestājam apskatīt Moeraki Boulders – apaļi akmeņi okeāna krastā. Neliels gājiens no autostāvvietas un esam pludmalē. Dabā tiešām izskatās neticami. Kā var būt tik perfekti apaļi akmeņi?! Interesanta aura tur – kādu laiciņu pastaigājamies, pasēžam uz apaļajiem akmeņiem, papētam.

Apmēram 40km braucienā no Moeraki Boulders, esam nonākuši Oamaru pilsētā, kur šodien arī nakšņosim. Oamaru pilsētu apciemot un šeit nakšņot izvēlējāmies, jo šeit vakarā varodz redzēt no okeāna iznākam zilos pingvīnus – Oamaru Blue Penguin colony. Oamaru pilsētā ir vieta, kur par maksu var rezervēt sēdvietas un skatīties kā vakarā nāk no okeāna pingvīni, jo dienu viņi pavada okeānā. Biļetes nerezervējam, izlemjam aizbraukt uz viesnīcu, “iečekoties”, pārģērbties, braukt atpakaļ un izdomāt, ko darīt.

Aizbraucām uz viesnīcu, kas izskatījās pēc vietējo hipiju viesnīcas, jo tur esošie visi darbinieki bija jaunieši ap gadiem 18, 19, pēc izskata – hipiji. Pilnīgi mākslinieki, jo viesnīca un numuriņi izskatījās kā mākslinieku darbnīca. Uz trepītēm pie ieejas čalis sēž un spēlē ģitāru. Forši, man tīri labi patika. Iečekojāmies un izstāsījām par mūsu šī vakara plānu redzēt pingvīnus un, ka noskaidrojām, ka par maksu to var izdarīt. Hipiji teica, ka viņiem dikti nepatīk, ka par to prasa maksu un viņi ieteica nemaksāt un izstāstīja, kur iet, lai redzētu pingvīnus un ka vakarā, kad būs pavisam tumšs, ap 22, pingvīni brīvi staigāšot pa ceļu netālu no turienes, kur pa maksu var skatīties. Vēl ieteica aizbraukt uz Bushy beach, tur arī reizēm varot redzēt.

Sākam ar Bushy beach – pastaigājāmies, bet nevienu pingvīnu neredzējām. Devāmies uz Oamaru Blue Penguin colony un gājām okeāna krastā tur, kur mums izstāstīja hipiji viesnīcā. Kad aizgājām, sapratām, ka mēs neesam vienīgie tādi gudrinieki – bija vēl cilvēki, kas zināja, kur jāiet, lai “šovs” būt bez maksas. No turienes varēja tīri labi redzēt okeāna krastu un arī labi varēja redzēt cilvēkus, kas sēž samaksājuši par skatīšanos. Kad palika tumšāks, no okeāna tiešām sāka nākt ārā pingvīni viens pēc otra. Tā kā viņi ir maziņi, ar viļņu palīdzību izskalojas krastā un tad kāpj ārā un dodas uz savu alu. Šķiet, ka no tām maksas vietām nevar redzēt kā pingvīni tiek ārā no okeāna, bet, kad pingīvi ir izkāpuši krastā un iet uz savu tuneli, viņi iet tieši garām tām maksas sēdvietām. Skats ir mīlīgs kā viņi cīnās tikt ārā no okeāna, sanāk arī nobildēt, lai gan tumsā nesanāk kvalitatīvas bildes.

Noskatījušies pingvīnu “šovu”, dodamies uz viesnīcu pārģērbties un vakariņās. Pēc vakariņām, kad jau bija tumšs, atbraucām atpakaļ uz to pašu pludmali. Kad tuvojāmies pingvīnu pludmalei, braucām ļoti uzmanīgi, jo negribējās uzbraukt kādam pingvīnam. Starp citu, tur ir arī ceļa zīme, ka pingvīni var būt uz ceļa. Izskatās interesanti. Mašīnu noparkojam pa gabaliņu, lai neizbiedētu pingvīnus un tālāk ejam kājām. To, ka tumsā ir daudz pingvīni var dzirdēt pēc interesantajām skaņām, ko viņi rada. Pa gabaliņu arī pavērojam pingvīnus, ļoti tuvu neejam, jo viņi izskatās ļoti trausli un neaizsargāti.

Ejot atpakaļ uz mašīnu pamanam, ka zem mūsu mašīnas ir pingvīns. Mums tuvojoties viņš, par laimi, izlien no apakšas un aiziet savās gaitās. Prieks, ka izdevās redzēt pingvīnus.

 

Tunnel Beach Track, Dunedin

Tunnel Beach Track, Dunedin

Tunnel Beach Track, Dunedin

Tunnel Beach Track, Dunedin

Tunnel Beach Track, Dunedin

Tunnel Beach Track, Dunedin

Tunnel Beach Track, Dunedin

Tunnel Beach Track, Dunedin

Dunedin, New Zealand

Saint Clair beach, Dunedin, New Zealand

Dunedin, New Zealand

Dunedin, New Zealand

Otago Peninsula, Dunedin, New Zealand

Otago Peninsula, Dunedin, New Zealand

Otago Peninsula, Dunedin, New Zealand

Otago Peninsula, Dunedin, New Zealand

Otago Peninsula, Dunedin, New Zealand

Otago Peninsula, Dunedin, New Zealand

Otago Peninsula, Dunedin, New Zealand

Otago Peninsula, Dunedin, New Zealand

New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Matakaea, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

Moeraki Boulders, New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

Oamaru, New Zealand, South Island

Oamaru, New Zealand, South Island

Oamaru, New Zealand, South Island

Bushy Beach, Oamaru, New Zealand, South Island

Bushy Beach, Oamaru, New Zealand, South Island

Bushy Beach, Oamaru, New Zealand, South Island

Oamaru, New Zealand, South Island

Oamaru Blue Penguin colony, New Zealand, South Island

Oamaru Blue Penguin colony, New Zealand, South Island

Oamaru Blue Penguin colony, New Zealand, South Island

Share this:

Salīdzinot ar pēdējām pāris dienām, šodien plānots garš ceļš, jo pirmais mūsu pieturas punkts – Slope point, kas ir Jaunzēlandes pats tālākais dienvidu punkts, ir 250km no Queenstown. Aptuveni 3,5 stundas brauciens ar auto. Nav pat vairs ko pieminēt, ka skati pa ceļam ir fantastiski, lai gan daba paliek arvien skarbāka, brauc un priecājies.

Apmēram 20 kilometri pirms Slope point piestājam Waipapa point, kur var apskatīt smuku bāku, jūras lauvas un roņus.

Nākamā pietura Slope point. Salas šajā – dienvidu galā ļoti uzkrītoši ir koki, kuri ir slīpi saliekušies virzienā, kurā pūš vējš. Pa mašīnas logu izskatās interesanti, kad izkāp no mašīnas, saproti, kādēļ viņi ir tik šķībi, jo vējš šeit patiešām ir ļoti spēcīgs. Acīmredzot, tā tas ir visu laiku un tādēļ koki tā aug.

Kad noejam lejā līdz kraujai, kur tālāk vairs nav kur iet – tālāk ir tikai okeāns, sajūta tiešām ir tāda, it kā stāvētu pasaules malā un tālu no patiesības arī nav. To arī parāda tur uzstādītā zīme – dienvidpols ir tuvāk, nekā ekvators. Vējš šeit ir vēl stiprāks, jāturās kārtīgi. Zemāk video.

View this post on Instagram

A post shared by Martins Berzins (@marutinusu)

Tālāk dodamies uz Cathedral Caves, apmēram 47km no Slope point. Ieejas maksa 5$ no cilvēka, no auto stāvvietas neliels gājiens lejā līdz okeānam, tad gar okeāna krastu un paveras skats uz milzīgām ieejām alā. Ieejas ir divas, pa vienu var ieiet un otru iziet.
Braucam tālāk un 72km no Cathedral Caves ir Nugget point lighthouse – bāka traki skaistā vietā okeāna krastā. Arī pasaules malas sajūta ir ļoti spēcīga. Pa ceļam sanāk braukt gar pilsētiņu ar interesantu nosaukumu – Kaka point.

Tālāk braucam uz šīs dienas pēdējo pieturu – Dunedin pilsētu, kas ir apmēram 110km no Nugget Point Lighthouse. Pilsēta ir kalnaina – ar stāvām ieliņām. Mīlīga pilsētiņa. Mūsu viesnīca arī atrodas stāvā ieliņā un pilsēta ir mazliet lejā – smuks skats, īpaši naktī.

Iekārtojamies viesnīcā un dodamies pabraukāt pa pilsētu. Galvenais, ko gribam redzēt ir pasaulē stāvākā iela – Baldwin iela. Ielu atrodam diez gan viegli, jo pie ielas ir arī plāksnīte, ka šī ir pasaulē stāvākā iela. Noparkojamies un kājām ejam līdz pašai augšai. Tiešām stāva, ar skrituļdēli es laikam neriskētu braukt lejā.

View this post on Instagram

A post shared by Martins Berzins (@marutinusu)

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

Waipapa point, New Zealand, South Island

Waipapa point, New Zealand, South Island

Waipapa point, New Zealand, South Island

Waipapa point, New Zealand, South Island

Waipapa point, New Zealand, South Island

Waipapa point, New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

Slope point, New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

Cathedral Caves, New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

Nugget point lighthouse, New Zealand, South Island

Nugget point lighthouse, New Zealand, South Island

Nugget point lighthouse, New Zealand, South Island

Nugget point lighthouse, New Zealand, South Island

Nugget point lighthouse, New Zealand, South Island

Kaka Point, New Zealand

Dunedin, New Zealand

Dunedin, Baldwin street, New Zealand

Dunedin, Baldwin street, New Zealand

Dunedin, Baldwin street, New Zealand

Dunedin, Baldwin street, New Zealand

Dunedin, Baldwin street, New Zealand

Dunedin, New Zealand

Share this:

Šodien kāpsim Ben Lomond. Ja var ticēt aprakstam, vajadzētu būt ap 7 stundu kāpienam turp – atpakaļ.

Nekur ar auto nav jābrauc, jo ieeja takā ir burtiski daži simti metri no mūsu viesnīcas.

Kāpiens sākas pilsētas centrā, pie Skyline gondolas ieejas. Ir variants uzbraukt augšā ar gondolu un tad iet tālāk līdz virsotnei, bet mums gribējās pašiem visu izdarīt.

Līdz Ben Lomond saddle kāpiens diez gan viegls – iet pa ceļiem un takām kalnā cauri mežam. Ejot cauri mežam jāuzmanās, jo ceļiem un takām pāri iet DH (downhill) trase, kur traki “lido” downhill riteņbraucēji. Viņi ar visu riteni ar gondolu uzceļas augšā un tad nesās lejā pa īpaši sagatavotām trasēm.

No Ben Lomond saddle jau ir smuks skats lejā uz pilsētu un Waktipu ezeru.

Tālāk sākas jau normāls, stāvs, klinšains kāpiens. Atkal jau paspēj laiks nedaudz sabojāties – apmācies un nedaudz smidzina.

Kāpiens ir ļoti skaists un tiekot virsotnē skats paveras vēl skaistāks un uz visām pusēm – Wakatipu ezeru un kalniem visapkārt.

Uztaisu 360 grādu foto, bet neveiksmīgi, jo tur parādās puse no viena cita kāpēja un mana sieva dubultā. 🙂

Nokāpām lejā, pavadījām foršu vakaru pilsētā. Rītdien dosimies tālāk uz pašiem Jaunzēlandes dienvidiem.

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Ben Lomond, New Zealand

Share this:

Uz šo kāpienu braucu viens pats. Tā kā šis ir trešais kāpiens, trešo dienu pēc kārtas un rītdien atkal ir kāpiens paredzēts, sieva paņēma brīvdienu – pastaigās pa pilsētiņu.

Mount Alfred kalns atrodas 60km vienā virzienā no Queenstown. Izbraucu agri, lai jau 8 no rīta varētu sākt kāpienu, kurš, kā norādīts aprakstā, ir 6 stundas turp-atpakaļ. Arī par šo kāpienu atradu vienā blogā. Tas, kas piesaistīja ir foto no virsotnes.

Rīts sākās mazliet ne tā kā vajag – biju nobraucis jau 60km no Queenstown, bet nevarēju atrast nekādu norādi par Mount Alfred kalnu vai takas sākumu un bija arī apmācies un likās, ka tūlīt var sākt lietus līt, kas galīgi nav labi priekš kāpšanas kalnā.

Piestāju ceļa malā un internetā meklēju bildes, lai apmēram nojaustu, kāds izskatās takas sākums. Kaut kādu bildi atradu un līdzīgu vietu šosejas malā atradu – ļoti maza stāvvieta, nekādas zīmes par Mount Alfred, koka kāpnes pāri žogam un brīdinājuma uzraksts pie žoga, ka taka kopš decembra vētrām ir sabojāta, ir nogāzušies koki utt. Tas varētu liecināt, ka šeit ir kaut kāda taka.

Saģērbos, kāpu pāri žogam un gāju mežā iekšā. Pēc dažiem simtiem metru, mežā bija zīme, ka šis ir Mount Alfred kāpiens ar ilgumu 6 – 8 stundas turp un atpakaļ. Kāpēc šo zīmi nevarēja nolikt tajā stāvvietā?

Taka tiešām bija nereāli sabojāta – sagāzušies koki tā, ka vietām vispār nevarēja saprast, kur taka turpinās. Taka ir stāva un vēl tas, ka visu laiku jākāpj pāri kokiem ļoti sarežģī kāpienu. Lielākā daļa kāpiena ir pa šādu mežu. Kad beidzās mežs, taka iziet pie klints sienas un kāpiens turpinās zem klajas debess.

Kāpiens paliek vēl stāvāks, jo jātiek pa to sienu augšā. Visu sarežģīja tas, ka bija savilkušies mākoņi vēl tumšāki, sāka pilināt lietus un sāka pūst stiprs vējš. Mazliet neomulīgi bija tas, ka šodienas kāpienā neesmu saticis nevienu citu kāpēju.

Kāpu tik tālāk, tiekot pavisam tuvu kalna korei, vējš riktīgi stiprs, jākāpj tik stāvu, ka jāturās arī ar rokām un brīžiem liekas, ka vējš nopūtīs no tās klints. Kad uzkāpu augšā, skats super, kore ir pietiekami plata, lai droši staigātu neskatoties uz stipro vēju. Ir traki skaisti! Bija vērts braukt un kāpt. Zemāk mans 360 grādu foto.

Kā parasti, nelielas pusdienas virsotnē.

Nokāpu lejā, iekāpu mašīnā, pulkstens rāda 11:45 un sāk stipri līt lietus. Šodien man tomēr paveicās. Sanāk, ka 6 – 8 stundu kāpienu esmu paveicis mazāk kā 3 stundās.

Braucot atpakaļ uz Queenstown, mani nostopē čalis ar milzu mugursomu. Pa ceļam forši parunājāmies par piedzīvojumiem. Viņš ir programmētājs no Vācijas, kurš viens pats jau vairāk kā mēnesi staigā kājām pa Jaunzēlandi, pārsvarā pa kalniem.

Atgriežoties viesnīcā Queenstownā, atkal izmantoju foršo, karsto āra džakuzi. Nedaudz atpūšos un ar sievu ejam pavadīt atlikušo dienu pilsētiņā.

Rītdien kāpsim atkal.

Queenstown, lake Wakatipu

Ceļā uz Mount Alfred

Mount Alfred taka

Pie ieejas Mount Alfred takā

Mount Alfred taka

Mount Alfred taka

Ceļā uz Mount Alfred

Ceļā uz Mount Alfred

Ceļā uz Mount Alfred

Ceļā uz Mount Alfred

Ceļā uz Mount Alfred

Ceļā uz Mount Alfred

Ceļā uz Mount Alfred

Mount Alfred

Mount Alfred

Mount Alfred

Mount Alfred

Mount Alfred

Mount Alfred

Mount Alfred

Mount Alfred

Mount Alfred

Mount Alfred taka

Mount Alfred taka

Mount Alfred taka

Mount Alfred taka

New Zealand

Share this:

Devāmies ceļā pirms saullēkta, kad mazā Wanaka pilsētiņa, Wanaka ezera krastā, vēl gulēja.

Roys Peak ir populārs kāpiens, to varēja just jau piebraucot pie autostāvvietas (~5 km no Wanaka pilsētas), kas bija jau pilna.

Arī šī kāpiena sākumā jau ir smuks skats, jo visu laiku ir redzams Wanaka ezers. Jo augstāk kāp, jo smukāks skats un arī nelielā Wanaka pilsētiņa redzama pie paša ezera. Aitas, kur nu bez tām.

Kādu brītiņu pēc saullēkta no virsotnes jau lejā nāca cilvēki, kuri bija nakšņojuši kalnā, lai, droši vien, sagaidītu saullēktu.

Salīdzinot ar vakardienas kāpienu, šeit cilvēku ir daudz, tā vismaz šķiet.

Neuzkāpjot līdz pašai virsotnei, ir vieta, kas ir redzēt daudzās fotogrāfijās par Jaunzēlandi un Wanaka ezeru – skats no augšas ar dažām nelielām saliņām ezerā. Vēl mazliet augstāk un jau virsotne.

Atradām skaistu vietu (vienu skaistākajām pasaulē), kur apēst pusdienas un devāmies lejā.

Šis kāpiens arī ir ~16 km, pieveicām aptuveni 4 stundās.

Šodien tālāk mūsu ceļš ved uz Queenstown – paliela pilsēta 74 km no Roys Peak. Uz Queenstow braucam, jo tur interesē divi kāpieni – Mount Alfred un Ben Lomond.

Pa ceļam uz Queenstown, ceļa malā pie Cardrona viesnīcas pamanījām interesantu “ekspozīciju” dabā – uz sētas, ļoti garā rindā bija sakārti krūšturi, viņi to nosaukuši par “Bradrona”. Kā leģenda vēsta, tas it kā esot sācies 1999. gadā, kad 4 sievietes esot nākušas no bāra “kunga prātā” un uzkārušas savus krūšturus uz sētas ceļa malā. Pēc tam šim piemēram esot sekojušas citas sievietes. Šobrīd tur esot vairāk kā 1000 ne tikai vietējo sieviešu krūšturu, bet tagad tur karinot savus krūšturus sievietes no visas pasaules.

Queenstown atrodas Wakatipu ezera krastā. Pirms tam biju lasījis, ka tur ir plašas iespējas ekstrēmo izklaižu cienītājiem. Tā arī ir! Jau iebraucot pilsētā, debesīs var manīt lidināmies izpletņlēcējus, tur pat, pilsētas centrā ir Skyline gondola, ar kuru pārsvarā brauc augšā DH riteņbraucēji, lai pēc tam lejā “lidotu” pa speciāli ierīkotām, dažāda līmeņa Downhill trasēm. Tūristu info centros var atrast daudz un dažādu asu izjūtu piedzīvojumu piedāvājumus.

Viesnīca mums bija pilsētas centrā, līdz ar to, labi varēja apstaigāt un apskatīt pilsētu. Vēl viens bonuss – āra džakuzī, kur varēja labi atpūtināt kājas pēc pēdējo divu dienu kāpieniem.

Rītdien trešais pēc kārtas. Šodien gan outdoor preču veikalā pārdevējs teica, ka rītdien būšot lietus un neesot laba doma kaut kur kāpt. Rīt no rīta redzēs…

Šeit mans 360 grādu foto no ceļa uz Roys Peak.

Wanaka, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Roys Peak, New Zealand, South Island

Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Lake Wanaka, Roys Peak, New Zealand, South Island

Roys Peak, New Zealand, South Island

Bradrona, New Zealand, South Island

Bradrona, New Zealand, South Island

Cardrona, New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

New Zealand, South Island

Queenstown, New Zealand, South Island

Queenstown, New Zealand, South Island

Lake Wakatipu, Queenstown, New Zealand, South Island

Lake Wakatipu, Queenstown, New Zealand, South Island